Dekaloga (desmit baušļu) teksts Bībeles un Mārtiņa Lutera Mazā Katehisma latviešu izdevumos

Ikviens, kuram ir gadījies salīdzināt Dieva Mozum Sīnaja kalnā doto desmit baušļu pierakstu Bībelē (2Moz 20:2-17, 5Moz 5:6-21) un Mārtiņa Lutera Mazā katehismā (īpaši, R.: LMF, 2010 un vēlākos izdevumos), atklās, ka dekaloga teksts abās vietās savstarpēji atšķiras. Vairāki baušļi ir īsākā formā, citi – izteikti savādāk. Jautājumu par šo dažādību uzdeva gudribassaukuma.lv lasītājs, tāpēc šeit to apskatīsim tuvāk.

Uz jautājumu par atšķirībām atbildot īsi, par iemeslu būtu minami divi faktori: abu minēto avotu tulkojuma metodes nelielā atšķirība un Mazā katehisma sarakstīšanas nolūks. Manuprāt, pirms turpināt apskatu, ir svarīgi konstatēt, ka neviena no Mazajā katehismā izmantotajām teksta variācijām nemaina rakstītā nozīmi un jau no Vecās Derības nākušās Kristus mācības patiesumu. Tāpēc atšķirība, kamēr paliek patiesības apliecības robežās, nav par kaitējumu.

Visupirms, kā Mazā katehisma autors Mārtiņš Luters atsaucās uz Svētajiem Rakstiem.

Luters pārvaldīja Bībeles valodas. Viņš pats tulkojis vāciski Jauno Derību, un lielu darbu ieguldījis Vecās Derības tulkojuma tapšanā. Līdzīgi Bībeles oriģinālvalodas brīvi pārvaldošiem cilvēkiem mūsdienās, Luters, kad lekcijās, publikācijās vai sprediķos citēja Rakstus, neatsaucās uz kādu no saviem vai citu veiktiem tulkojumiem. Katrā gadījumā viņš tulkoja tekstu no oriģināla. Bībeles citēšanu vārdiski no kāda esoša tulkojuma, viņš atstāja mūsu, Bībeles valodās nelasošo kristiešu, praksei.

Tulkošanai no oriģināla ir lieli plusi. Ja, līdzīgi Luteram un citiem Rakstu oriģinālvalodu pratējiem, katrā nepieciešamajā gadījumā tie tiek ņemti no oriģināla, tad Bībeles lasītājs ir kā meistarīgs pavārs, kas piemeklē vislabāko garšas kombināciju un var no vairākiem pieejamiem variantiem izvēlēties tieši šai situācijai vispiemērotāko. Tāda „žonglēšana” ar vārdu profesionāļa izpildījumā nemaina teksta nozīmi un to kļūdaini neinterpretē, bet nebūs burtiska un nemainīga katrā reizē. Nelielais mīnuss ir tāds, ka Bībeles oriģinālā nelasošus kristiešus šāda brīvība var mulsināt.

 

Tagad par konkrētā teksta atšķirību cēloņiem. Augstāk minētajai Lutera pieejas rakstīšanas pieejai ir jārēķina klāt arī tas, ka neviens no abiem avotiem (Bībele un Mazais katehisms) nav sarakstīts latviski. Tie ir tulkoti. Tāpēc dažādas tulkošanas prakses un nepieciešamības arvien palielina iespējamo variāciju. Uzreizi gan jāpiebilst, tā kā man pašam bija gods piedalīties Luterisma Mantojuma fonda sasauktās Mazā katehisma teksta redakcijas grupas darbā, te apzināti vēlējāmies izmantot valodu, kas būtu pēc iespējas tuvāka Bībelē izmantotajai. Tāpēc atšķirības lielā daļā gadījumu meklējamas otrā iemesla dēļ.

Otrs nosacījums, kura dēļ abi izdevumi izmanto atsķirīgu dekaloga formu – paredzētais izmantojums. Ja Bībeles tulkotāju primārais mērķis ir nodot lasītājam latviešu valodā pēc iespējas precīzāku vārda un domas tulkojumu, tad Mazā katehisma uzdevums ir šo precīzo domu un tulkojumu padarīt par kristiešu pirmo un pamata mācību materiālu. Katehisms ir metodiskais līdzeklis, kuru, paturot galvā un sirdī, kristieši var savu dzīvi vadīt Dieva Bībelē noteiktajā virzienā. Citiem vārdiem, Mazais katehisms par savu lielāku mērķi, līdzās teksta godprātīgai nodošanai tālāk, sprauž formas pedagoģisko skaidrību un lietojuma vieglumu. Tieši tāpēc, kur Bībeles tulkotāji piekto bausli tieši un precīzi tulko: „Nenogalini!”, tur Mazais katehisms to formulē nedaudz vairāk paskaidrojoši: „Tev nebūs noslepkavot.” Tāpat, tur kur Bībele izvērš pirmo bausli (2Moz 20:2-6), tur Mazais katehisms patur tieši tā kodolu – „tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā”. Vai ar šādu pielāgojumu ir izmainīta Bībeles baušļu vēsts? Manuprāt, nē. To saturs ir paturēts, bet forma pielāgota nepieciešamībai.

 

Ar šo skaidrojumu varētu noslēgt atbildi uz jautājumu par formas atšķirībām starp Bībelē un Mazajā katehismā atrodamajiem dekaloga pierakstiem, ja vien nebūtu trešais bauslis, kurš katehismā šķiet piedzīvojis nopietnu deformāciju. Proti, ja Bībelē runāts par sabata dienu (2Moz 20:8, 5Moz 5:12), tad Mazais katehisms min svēto dienu. Vai tā ir tā pati diena?

Burtiski skatoties, tā nav tā pati diena, jo Vecajā Derībā minētais sabats ir mūsu kalendārā rodamā sestdiena, kamēr svētā diena ir svētdiena. Tomēr pēc būtības nekādas izmaiņas nav veiktas. Sabats, mūsu kalendārā – sestdiena, no pasaules sākuma ir diena, kuru Dievs pasludināja par svētu, jo bija beigusies visa esošā radīšana (1Moz 2,3). Tieši tā iemesla dēļ līdz pat Kristus atnākšanai septītā diena ieņēma īpašu nozīmi Dieva bērnu dzīvē. Savukārt mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus ir devis īpašu piepildījumu dienai pēc sabata – pirmajai nedēļas dienai (Mt 28:1, Mk 16:2, Lk 24:1, Jņ 20:1), kurā Viņš augšāmcēlās no nāves. Tātad, līdztekus radīšanas svinībām sabata (sest)dienā, Kristus Pats ir iedibinājis jaunu svinamu dienu, pirmo nedēļas dienu, mūsu kalendārā – svētdienu. Tā kā svētdiena ietver Kristus augšāmcelšanās nozīmi, tad tā ir kļuvusi par kristiešiem nozīmīgāko dienu nedēļā. Tas, protams, nemazina radīšanas svaru, bet mums daudz lielāka lieta ir pestīšana. Šobrīd, kad mūsu nedēļā ir divas brīvdienas, kā sestdienai tā svētdienai ir dots gods. Kāpēc Luters nerakstīja svētdiena? To viņš darīja ar vēl vienu nolūku, jo, lai arī svētdiena ir šī īpašā diena nedēļā, vēl jau ir visas pārējās dienas, kurās Dievs nav mazāk svarīgs par svētdienu. Citiem vārdiem, Dievs nav tikai vienas dienas vai vienas telpas (baznīcas), bet gan katras dienas un visas mūsu dzīves un laika Kungs. Bet tas jau ir plašāks stāsts citai reizei.

 

Tik daudz par dekaloga atšķirībām Bībelē un Lutera Mazā katehismā.