Skip to content

Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību (Rom. 5:3).

by uz maijs 24, 2015

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību (Rom. 5:3).

Rūpīgi iedziļināsimies vārdā “zinādami”. Tieši no zināšanas ir atkarīgs, vai cilvēks spēs teikt sevi laimīgu arī ciešanās. Neviens cilvēks nepriecāsies par ciešanām, ja nebūs apzinājies neko pāri par to, kas redzams un jūtams, jo pašās ciešanās nav nekā priecīga.

Kristieši jau nav taisīti no akmens, ka tie nepārdzīvotu sāpīgus brīžus. Īpaši Dāvida psalmi ir liecība tam, cik jūtīgi pret ciešanām bijuši svētie. Spriežot vienīgi pēc tā, kas redzams un jūtams ciešanu brīdī, es noteikti nevaru teikt sevi laimīgu ciešanās, un man būtu jākrīt depresijā un izmisumā.

Tādēļ man ir ļoti svarīgi zināt vai vismaz nojaust, ko manas ciešanas nozīmē un ko tās ar mani dara. Daži ticīgie savās laicīgajās bēdās un nelaimēs kļūst pavisam nomākti un nemierināmi. Bet mums, kristiešiem, jābūt tādiem, kas redz tālāk par acīm redzamo un kas vienkārši uzticas tam, ko viņu Tēvs saka. Ja savās ciešanās mēs neredzam nekādu mierinājumu, tad mēs neticam mūsu Debesu Tēva vārdiem par ciešanu nozīmi.

Nedaudz aplūkosim, ko Tas Kungs saka par ciešanām. Pirmkārt, Kungs Kristus skaidri saka, ka mums nekas nevar notikt – pat mats nevar nokrist no mūsu galvas – bez mūsu Debesu Tēva ziņas. Ikvienas ciešanas, ikviena nelaime, liela vai maza, ir nākusi mums no gudrā un žēlīgā Dieva. Vai var būt lielāks mierinājums par šo?

Ko vēl Kungs saka par Viņa sūtīto ciešanu jēgu un nolūku? Šai tekstā apustulis paskaidro, ko ciešanas rada mūsos. Bet vispirms mēs gribam saprast – kāds ir Dieva prāts un nodoms, kad Viņš mūs pārmāca? Tas Kungs saka šādi: “Ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca” (Sal. pam. 3:12). Iegaumēsim labi šos vārdus!

Tāpat apustulis saka: “Pacietiet pamācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem” (Ebr. 12:7). Jā, apustulis šo dievbērnības pazīmi uzskata par tik nozīmīgu, ka pievieno tai vēl dažus pārdomu vērtus vārdus: “Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni” (12:8).

Cik gan neizsmeļams mierinājums mums dots ciešanās, ja vien paliekam pie šīm divām patiesībām: pirmkārt, ka viss, kas ar mums notiek, labs vai ļauns, liels vai mazs, ir mūsu Tēva sūtīts; un otrkārt, ka visas pārmācības, kas nospiež, biedē un satrauc mūs, kas dzīvojam ticībā Kristum, liecina par Dieva tēvišķo mīlestību uz mums. Tas apliecina mūsu dievbērnību un audzināšanu, kas gatavo mūs debesīm.

Ja tu joprojām neesi atgriezies, visas tavas ciešanas ir tavas paša vainas un ļaunuma dēļ. Un, ja neatgriezīsies, tevi sagaida vēl kas briesmīgāks. Bet, ja esi meklējis atgriešanās žēlastību un ticības taisnību, tu zināsi, ka visās tavās ciešanās izpaužas vienīgi tēvišķa laipnība un labvēlība. Vai šī atziņa nav bagāts mierinājuma avots?

Bagāts mierinājuma avots ir arī ciešanu labais iznākums. Tādēļ apustulis saka, ka “ciešanas rada izturību”. Vārds “izturība” nav jāizprot vienīgi kā klusa padevība ciešanām. Šis vārds oriģināltekstā pirmām kārtām nozīmē noturību un pastāvību, proti, visās labās lietās jāsaglabā briedums un pacietība kristīgajā ticībā, kā arī izturība līdz galam. Tāds ir ciešanu iznākums kristiešos.

Vēl ciešanas liek pasaulei zaudēt savaldību, kurnēt pret Dievu un zaimot Viņu. Tiem, kas tikai virspusēji saņēmuši Dieva vārdu un kam nav ticības sakņu, pārbaudījumi nolaupa šādu ticību. Taču tie, kas patiesi ir sakņoti Kristū, ciešanu dēļ kļūst savā dievbijībā aizvien noturīgāki, dziļāki un nopietnāki.

Apustuļa sacīto bieži var novērot garīgi atmodinātu un ticīgu cilvēku pulkā. Pat ar īstu Gara dzīvi sirdī jauns un nepārbaudīts kristietis joprojām nereti ir nepastāvīgs un nedrošs. Jūtīgums un pasaule aizdzen viņu tālu prom no īstenā ceļa. Tad īsts kristīgs brālis sāks raizēties un jautās: kā tas viss beigsies?

Pirms kāds to ir gaidījis vai paredzējis, Dievs nāk un uzliek smagas nastas vieglprātīgai un nepastāvīgai dvēselei. Nāk ilgs pārbaudījums, rūgts zaudējums, ilgstoša veselības problēma, nabadzība vai pazemojošs un uzmācīgs kārdinājums. Un tad iepriekš nepastāvīgā un nedrošā dvēsele kļūst arvien dievbijīgāka un noturīgāka. Tā pamatīgāk iedziļinās Dieva vārdos, sirsnīgāk cīnās lūgšanās un arvien mazāk uzticas savai sirdij utt.

Ciešanas rada izturību, un īpašā veidā – arī pacietību. Piemēram, cilvēks, kam reiz klājies ļoti labi, kas bijis ambīciju, nepacietības pilns un pat mazākajās grūtībās kurnējis uz Dievu un cilvēkiem, tikai caur ilgstošām ciešanām var iegūt pacietīgu un samierniecisku sirdi, ka galu galā – Dievs un cilvēki viņam šķitīs pat pārāk laipni!

Bet, lai vienmēr sekotu Dieva ceļam, ir nepieciešama augstākas raudzes pacietība un izturība. Ja vēlamies būt pacietīgi visos savos garīgo cīņu pārbaudījumos un Dieva neparastajos ceļos, tad mums ir vajadzīga īpaša pacietība. Kungs Kristus saka: “Ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību” (Lk. 21:19).

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: