Latvijai – 100! Svētīgu dzimšanas dienu!

Kā vēl vienu Latvijai tik apaļai jubilejai veltītu notikumu, šeit publicējam mācītāja Guntara Baikova 18.novembrī sacītu sprediķi Rietumaustrālijā esošajai Pērtas latviešu kopai.

Labvakar, mīļie tautieši! Priecīgu un svētīgu Jums Latvijas 100. dzimšanas dienu!

Te nu mēs esam Rietumaustrālijā, Pertā, sanākuši kopā, lai svinētu Latvijas kā neatkarīgas valsts pasludināšanas 100. gadadienu. Cik dažādas ir šīs divas situācijas! Rīga, Nacionālais teātris 1918. gada 18. novembrī, un mūsu sanākšana šodien, šeit, 100 gadus vēlāk un 13 000 km attālumā no Rīgas.

Ko tieši šie svētki nozīmē mums šodien? Droši vien katram no mums tie izraisa atšķirīgas asociācijas. Bērnības atmiņas. Tēvzemes mīlestība. Tāls un nepiepildāms sapnis. Skumjas. Tautiskā piederība. Atbildība. Nepabeigtības sajūta. Pateicība. Ilgas. Cerības. Visi kopā mēs šo sarakstu droši vien varētu vēl krietni papildināt.

Es ierosinu palūkoties uz šo notikumu Svēto Rakstu, konkrētāk, Dieva vārdu no Apustuļu darbu grāmatas 17. nodaļas gaismā, kur stāv šādi rakstīts:

“Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tajā, viņš, debesu un zemes Kungs, nemājo cilvēku celtos tempļos, un viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā trūktu, viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu. No viena cilvēka viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam, kā jau daži jūsu dzejnieki ir sacījuši: mēs arī esam viņa dzimums.”

Cilvēki ir paraduši domāt, ka pasaules vēsturi nosaka šī laika varenie, un ka vēstures centrā atrodas šīs pasaules politiskās un ekonomiskās norises. Dieva vārds mums atgādina, ka tas ir maldīgs un uz sevi vērts priekšstats.

Apustuļa Pāvila vārdi, sacīti Atēnu areopagā, atklāj pavisam citu ainu. “Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tajā … debesu un zemes Kungs… viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu…” Padomāsim par šiem vārdiem un ko tie nozīmē mums, latviešiem.

Dievs pats ir radījis visas cilvēku tautas. Arī mūs, latviešus. Latviešu tautu. Mūsu tautas pirmsākumi ir vēstures miglā tīti. Radītājam vien skaidri zināmi. Ir vēsturnieki, kas uzskata, ka jau senās grieķu un romiešu hronikas piemin mūsu priekštečus. Tautu, kas mitusi pie Baltijas jūras.

Kā apustulis Pāvils, sacīja: “Dievs pats ir licis tām [dažādām tautām] dzīvot pa visu zemes virsu.” Mūsu tautai Radītājs ir ierādījis skaistu zemes daļu – biezi meži, bērzu birzis, puķēm piebērtas pļavas, simtiem ezeru un līkumotas upes, dzidri avoti un dzintara jūra, saulainas vasaras un sniegotas ziemas, krāsām pārbagāti rudeņi un atmodas prieka pilni pavasari. Mūsu Latvija.

“Dievs pats iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tautām dzīvot.” Laiki un robežas. Tā to tiešām varam vērot uz pasaules vēstures skatuves. Tautas parādās un atkal izzūd nebūtībā. Tās pieaug skaitā un varenībā un atkal izdziest. Tas mājo vienviet, un tad likteņa pagriezieni tās izrauj un aizved uz citām zemēm.

Mēs esam maza tauta. Neparasts un sarežģīts, un tik bieži vien sāpīgs ir bijis mūsu tautas gājums. Kurš gan spēs saskaitīt visus karus, kas postījuši mūsu zemi un mūsu tautu gadu simtu gaitā.

Kurš gan var izzināt, cik dzīvības varmācīgi zaudētas. Kurš gan var uzskaitīt, cik daudzi no mūsu tautas brāļiem un māsām ir bijuši spiesti pamest savu zemi daudzu gadsimtu gaitā un aizvesti, vai aizdzīti svešumā, lai nekad vairs neatgrieztos.

1918. gada 18. novembris. Latvijas valsts neatkarības pasludināšana. Neparasts, varētu pat teikt paradoksāls notikums. Kurzeme un daļa Vidzemes vēl arvien atrodas vācu rokās. Lielinieku spēki jau iebrukuši Vidzemē un sāk atspiest vāciešus. Te pēkšņi, šīs karadarbības un neziņas situācijā, top dibināta jauna valsts.

Latvija. Jauna valsts bez savas teritorijas, bez saviem līdzekļiem, bez savas armijas. Latvijas Republika. Nevilšus nāk prātā tik labi zināmie panti no Jāņa evaņģēlija: “Iesākumā bija Vārds… un tad … Vārds tapa miesa.”

Līdzīgi arī ar mūsu valsti. Vispirms bija vārds. Ideja. Un tikai tad sekoja tās pilnvērtīga iemiesošanās. Neparasts pavērsiens mūsu tautas vēsturē. Lai arī skaitliski nelieli, lai arī samocīti lielvarām savā starpā grūstoties un cīnoties, pēkšņi arī latviešu tautai tika dāvātā iespēja iegūt savu valsti. Savu valsti!

Tā ir dāvana. Liela dāvana. Pasaulē ir tūkstošiem valodu grupu, jeb tautu, daudzas no tām daudz lielākas nekā latvieši, bet mūsu tauta ir to nepilno divu simtu izredzēto lokā, kuriem Dievs ir devis savu valsti.

Latvija tika mums dota kā dāvana pārsteidzošā laikā. Un 100 gadi, kopš Latvijas Republikas pasludināšanas, nekādā ziņa nav bijuši tie vieglākie. Jau pirmais neatkarības posms atnesa savus iekšējos izaicinājumus.

Pagāja nedaudz vairāk kā divi gadu desmiti, kad lielais austrumu kaimiņš ar varu un represijām atkal pakļāva Latviju savai ietekmei. Sekoja Otrais pasaules karš. Tūkstošiem un tūkstošiem kritušo. Desmitiem tūkstoši pametuši Latviju bēgļu gaitās. Izkaisīti pa visu pasauli, visos četros vējos. Laiduši jaunas saknes Eiropā, Ziemeļu un Dienvidamerikā, un arī šeit Austrālijā.

Latvijas teritorijā palikusī latviešu tautas daļa nākamo pusgadsimtu pavadīja okupācijas varas žņaugos. Plānveidīgi atšķaidīti ar citām tautām. Līdz Dieva noliktajā laikā varenā impērija pēkšķi sašķobījās kā milzis uz māla kājām un itin kā saira pa vīlēm. Latvija vēlreiz atguva savu neatkarību. Atkal jau varētu sacīt, ka vispirms bija vārds, neatkarīgas atjaunotas Latvijas valsts ideja, kura ar Dieva svētību tapa miesa.

Neparasta vēsture. Neparasts gājums. Atliek vien uzdod svarīgo jautājumu, – kāpēc tas viss, kāda tam jēga? Ko tas nozīmē latviešu tautai? Ko tas nozīmē mums, latviešiem Austrālijā? Atcerieties Pāvila vārdu Atēniešiem. “Dievs radījis visas tautas, devis tām zemi, noteicis tām laikus un robežas, lai … tie meklētu Dievu.”

Tieši tā, lai mēs meklētu Dievu. Lai latviešu tauta meklētu Trīsvienīgo “Dievu un, kaut taustoties, censtos Viņu atrast, lai gan Viņš nav tālu nevienam no mums.” Dievs nav mitējies klauvēt pie mūsu sirdīm.

Ir saglabājušās liecības par Kristus Evaņģēlija vēstnešiem, kurus Dievs bija sūtījis mūsu tautai jau vismaz 10. gadsimtā pēc Kristus dzimšanas. Nākamajos gadsimtos zinām par Kristus mācekļiem, kuri nāca ar Labo vēsti gan no Austrumiem, gan Rietumiem.

Vēsturnieki šīs norises bieži saredz kā galvenokārt politiska rakstura notikumus, bet ir svarīgi ieraudzīt kā Trīsvienīgais Dievs visas lietas griež par labu tiem, kurus vēlās aicināt savā ģimenē, savā mūžīgās dzīvības valstībā.

16. gadsimtā Kristus brīnumainā kārtā atjaunoja savu Baznīcu, caur vareno Reformācijas notikumu. Un atkal jau varam pateikties par Dieva žēlastību. Tieši latviešu tauta bija viena no pirmajām, kurai bija ļauts uzklausīt atjaunota un šķīsta Evaņģēlija dzīvu darošo vēsti.

Vēl pirms nākamā gadsimta beigām, caur savu kalpu Ernstu Gliku darbodamies, Dievs uzrunāja latviešu tautu mūsu pašu valodā. Dieva vārds bija pārtulkots latviešu mēlē. Un Kristus Evaņģēlija vēsts darīja, ko Dievs bija apsolījis. Viņa Vārds neatgriezās tukšā, bet izdarīja to darbu, kuru tas bija sūtīts darīt.

Sekoja 18. un 19. un 20. gadsimta atmodas. Dievs atmodināja savus bērnus. Svētais Gars atklāja patiesību, mainīja sirdis, dāvāja drosmi, radīja kustību tautas vidū. Kristus bija mūsu vidū, kopā ar latviešu tautu, lai kas arī notiktu.

Viņš izcieta grūtības kopā ar mums Tēvzemē. Viņš ceļoja kopā ar mūsu tautu uz tālām zemēm. Viņā Vārdi, Viņa stiprinājums un klātbūtne palīdzēja latviešu tautai svešumā. Caur Savu Baznīcu Kristus bija kopā ar mūsu tautas brāļiem un māsām, lai kur arī likteņa gaitas viņus vestu, arī šeit Austrālijā.

Trīsvienīgais Dievs vienmēr ir bijis, ir un vienmēr paliks uzticīgs tiem, kas uz Viņu paļaujas. Arī tā sauktā Trešā atmoda bija Dieva dāvana latviešu tautai. Tā izrāva mūsu tautu no pusgadsimtu ilgas varmācīgi uzspiestās neticības tumsas un atkal ieveda latviešus Kristus gaismā. Bet nu jau šie notikumi ir vairāk nekā gadsimta ceturksni seni. Šodien mēs svinam Latvijas valsts pasludināšanas 100. gadadienu.

Atgriežoties pie sākumā uzdotā jautājuma, ko gan šie svētki nozīmē mums, latviešiem Austrālijā? Es gribētu domāt, ka tās ir vismaz divas lietas. Pateicība un cerība.

Pateicība. Dievs ir radījis mūsu tautu. Devis tai valodu, zemi, laikus un robežas, kurās meklēt Viņu. Vēl vairāk, Viņš pats nav mitējies meklēt mūs. Atkal un atkal Viņš ir sūtījis mums savus vēstnešus ar aicinājumu pieņemt Viņa dāvanu, visu mūsu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību Kristū.

Dievs ir runājis un runā uz mums mūsu pašu, latviešu valodā, mūsu sirds valodā. Un runādams Viņš ir mainījis mūsu likteņus. Viņš ir dāvinājis mums mūsu valsti. Viņš to it atkal atgriezis mūsu tautai, izraudams to no spēcīga ienaidnieka rokām.

Viņš arī mūs visus ir vadījis, sargājis un svētījis. Mēs esam latvieši. Dažādu likteņu vesti šajā zemē. Un paldies Dievam par Viņa gādību, ka, lai arī tālu no mūsu tēvzemes, tomēr arī šeit Viņš ir bagātīgi gādājis par mums un devis visu dzīvei nepieciešamo. Par to visu mums būs Viņam pateikties, Viņu pielūgt un uz Viņu vienmēr paļauties.

Otra lieta. Cerība. 100 gadi ir pagājuši. Kas tālāk? Ko nākotne nesīs Latvijai? Atcerēsimies, Pāvila sacīto: “Dievs radījis visas tautas, devis tām zemi, noteicis tām laikus un robežas, lai … tie meklētu Dievu.”

Tieši šajos vārdos meklējama un atrodama mūsu un mūsu valsts nākotnes cerība, nekur citur. Dieva vēstījums ir skaidrs. “Svētīta tauta, kam Kungs ir Dievs!” (Psalms 33:12)

Svētīta tauta, kas gavilēt prot, –

Kungs, tava vaiga gaismā tie staigā,

tavu vārdu tie dzied augu dienu

un tavu taisnību tie cildina,

jo viņu spēka rota – tu,

un tava vēlība mūs stiprina! (Psalms 86:15)

Trīsvienīgais Dievs ir un paliek uzticīgs saviem apsolījumiem! Svētīta būs tā tauta, kuras Dievs ir Kungs! (Psalms 144:16) Lai Dievs Tēvs un Dēls un Svētais Gars mums palīdz un vada, ka šos vārdus varētu sacīt arī par Latviju un latviešiem.

Dievs svētī Latviju!