Rīgas reformators Andreass Knopke un viņa 1522.g.12.jūnija 24 tēzes

Reformācija Latvijai un latviešiem nav vien vēsturisks notikums. Lai arī pirms Reformācijas daudzi zināja, ka Livonijas dienvidu daļā, mūsdienu Latvijas teritorijā, dzīvo ieziemieši ar savu valodu, pašiem ieziemiešiem (mūsu senčiem) bija gaužām maz sakāmā šeit visu lietu kārtošanā. Latvieši, profesora Roberta Feldmaņa vārdiem, vēl bija “anonīma zemnieku kārta” (LBV, 106.lpp.). Mūsu senčiem nebija savas pārstāvības, savas vēstures un savas pašcieņas, tikai ikdiena. Reformācija, ar mērķi darīt Evaņģēliju pieejamu cilvēkiem to dzimtajā valodā, ļāva latviešiem veidoties par tautu. Nav šaubu, ka Kristus vēsti dedzīgi garīdznieki un misionāri latviešiem sludināja latviski arī pirms Reformācija. Tomēr, tikai ar Reformāciju, sāka parādīties un nostiprināties Dieva Vārds latviski ne tikai mutiski, bet arī rakstiksi. Ar Reformāciju nelatviešu mācītāji sāka pierakstīt savus sprediķus latviski un sāka meklēt iespēju izdot grāmatas šajā valodā. Arī pirmā zināmā latviešu draudze tika dibināta Jēkaba baznīcā tikai pēc Reformācijas (1524.g,, LBV, 114.lpp.).

Tieši tāpēc Reformācija Latvijai un latviešiem ir kaut kas vairāk par attālu baznīcas vēstures notikumu kopumu. Līdz ar garīgo noīmi, Reformācija pasaules kartē iezīmēja latviešus. Šajā apskatā īsi ieskatīsiemies pirmajos Reformācijas soļos Latvijā.

Rīt, 12.jūnijā apritēs 491 gads kopš Rīgas Sv.Pētera baznīcā Andreass Knopke (Andreas Knöpke[n], 1468 – 1539) diskutēja ar franciskāņu mūkiem par kristīgās ticības un prakses pamatprincipiem. Gatavojoties debatei, viņš sastādīja 24 tēzes. Tālākajās rindopās īsi apskatīsim gan pašu tēžu autoru, gan duskusijas mājvietu, gan arī tēzes.

1. Tēžu autors un Rīgas pilsēta 1522.gadā

Andreas Knopke[1] dzimis Vācijas ziemeļaustrumos, mūsdienu Polijas teritorijā, studējis dažādās pilsētās un ieguvis plašu zinātnisko redzējumu. Viņu ietekmējuši tolaik populārais humānisms (tāpēc viņš ir sarakstījies ar Eiropā slavenāko sava laika domātāju Roterdamas Erasmu) un askētiskā kristietība, kurā viņš arvien meklējis patiesākas kristietības ceļu. Viņa kristīgā autoritāte, varētu pat teikt – garīgais skolotājs, Johans Bugenhāgens kopš 1520.gadu sākuma bija viens no ievērojamākajiem Lutera darba biedriem Vitenbergā. Tā radusies saikne starp Rīgā, Eiropas perifērijā, dzīvojošo Knopki, un luteriskās reformācijas sirdi Vitenbergu. Lutera paša un viņa ievērojamā līdzstrādnieka Filipa Melanhtona agrīno rakstu, īpaši Lutera Baznīca bābeles gūstā un Melanhtona Teoloģijas ceļveža (Loci Theologici) ietekmē Knopke agri kļuvis par nešaubīgu Reformācijas atbalstītāju. Tā tapis arī Knopkes paša sarakstītais Romiešu vēstules komentārs, kuru ar Bugenhāgena priekšvārdu 1524.gadā izdeva Vitenbergā. Grāmata baudīja popularitāti arī Eiropas mērogā un izdota četros metienos. Knopkes mūžs svētīgi noslēdzās septiņdesmit gadu vecumā Rīgā, kur viņš apglabāts Sv.Pētera baznīcā.

1522.gadā 64 gadus veco Knopki ar trīsdesmit gadu ilgu garīdznieka stāžu diez vai var uzskatīt par ar jaunas mācības popularitātes lēti aizrautu jaunekli. Viņa, nopietna kristieša un dedzīga Kristus draudzes kalpa, pievēršanās Reformācijai ir līdzšinējās kalpošanas un ticības iepriecinājuma meklējumu loģisks rezultāts.

Rīga, ietekmīga Hanzas savienības pilsēta un Livonijas – mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas – ievērojamākais centrs, bija ciešām tirdzniecības un kultūras saiknēm saistīta ar vācu valodas izplatības areālu. Tieši tāpēc pirmās Reformācijas vēsmas Rīgu sasniedza lielā ātrumā. Dažādu politisku, ekonomisku un sociālu slāņu mijiedarbība Rīgā arvien ir spēlējusi lielu lomu. Iespējams, tieši kāds no šiem faktoriem bija izšķirošs tam, ka Reformācija Rīgā atrada dzirdīgas ausis un atvērtas sirdis. Tomēr svarīgi piebilst, ka arī Reformācijas teoloģiskās nostādnes veidoja ievērojamu fonu baznīcas hierarhijas apzināti vai neapzināti pieļauto kļūdu kritikai un Reformācijas mācības atbalstam. Šo aspektu būtu svarīgi paturēt prātā ik reizi, kad laicīgie, materiālisma ietekmētie, vai Reformācijas idejisko ienaidnieku ideoloģijas motivētie vēsturnieki mēģina no Reformācijas pamatidejas – Kristus ticības tīrības atjaunošanas – to padarīt par nepārdomātu, savtīgu vai pat slimīgu soli.

2. Tēzes

1522.gada 12.jūnija tēzes ir liecinieces ne tikai Andreasa Knopkes dialogam ar oponentiem, galvenokārt, franciskāņu mūkiem, bet arī rosinājumam meklēt risinājumus sasāpējušai problēmai baznīcā un plašākā sabiedrībā – nevērībai pret Rakstu mācību. Apskatot Knopkes tēzes, jāpatur prātā vismaz divi svarīgi faktori. Pirmkārt, tēzes tapušas un aizstāvētas laikā, kad vēl nebija sarakstīti nozīmīgākie luteriskās reformācijas dokumenti, piemēram, Lutera katehismi un Augsburgas ticības apliecība. Otrkārt, Reformācija vēl bija attīstības fāzē, kad dažādi tās atbalstītāji bija vienoti pret Romas aplamībām, bet vēl nebija pozitīvi definējuši savu savstarpējo mācību atšķirību.

Latviski 24 tēzes ir pieejamas Jāņa Strauberga grāmatā bez atsauces uz oriģinālo avotu.[2] Mēģinot tēzēs skartos jautājumus sistematizēt, izkristalizējas plašs tematu loks: Pareizā ticības izpratne iepretim nepareizai (§ 1, 3&4) ar ticības izšķirošu lomu (§§ 7, 10, 12), Kristus nopelns, t.i., žēlastība pretstatā cilvēku pašu darbiem (§§ 1, 12) ar noraidītiem uzskatiem par svēto nopelnu (§ 8) un ielieto žēlastību (gratia infusa[3], § 13), ārēji labi darbi iepretim patiesajiem nolūkiem un domām (§ 6), kur patiesi labi darbi var būt tikai patiesas ticības augļi (§§ 12, 14), patiesā Kristum kalpojošā garīdzniecība iepretim viltus kalpiem (§§ 9, 15, 16, 18, 19), kur ārējā svaidīšana nav patiesas kalpošanas garantija (§ 2), tepat par nepamatotiem atzīti bīskapu laicīgie centieni (§§ 17, 20) un garīdznieku tiesiskā imunitāte (§ 21), pirmā baušļa paļāvība iepretim elkiem un viltus svētajiem (§§ 3&4, 8), kur Bauslību lasa garīgi (§ 7) un izšķir Bauslības un Evaņģēlija mijiedarbību (§§ 17, 24), sakramenti apliecināti kā Dieva iedibināti, ar Dieva apsolījumu un ticību stiprinoši (§ 11) un minēta Kristība ar atdzimšanu Svētajā Garā (§ 6), skarts jautājums par brīvo gribu (§ 5), un, visbeidzot, noraidītas Romas pāvestu katoliskās, universālās pretenzijas un viņu maldi (§§ 18, 22, 23). Ierobežotās telpas dēļ, sniegtais uzskaitījums ir vispārējs.

Tēzes varētu šķist haotiskas – pie vairākiem tematiem Knopke atgriežas atkārtoti, kamēr citus skata tikai garāmejot. Taču, tās tuvāk analizējot, ir saskatāma konsekvence un teoloģiski būtiski elementi, kas atrodami vēlāk sastādītajos luteriskās apliecības rakstos. Centrālais temats, Kristus žēlastības un cilvēka darba nošķiršana pestīšanas saņemšanai, kalpo par pamatu pārējiem, Rietumu kristietībai Reformācijas laikā nozīmīgiem tematiem.

Lai arī trūkst plašākas ziņas par diskusijas gaitu, pats disputs visdrīzāk noslēdzās akadēmiski, ar abpusēju uzskatu par uzvaru. Taču, praktiskais rezultāts bija Reformācijas nostiprināšanās un tālāka izplatīšanās.[4]

Secinājumi

Knopkes tēžu centrā ir Kristus un Viņa padarītais grēcinieka pestīšanai, tāpēc būtu kļūdaini par zemu novērtēt tēžu aizsāktās debates nozīmi Latvijas kristīgās baznīcas un vispārējā vēsturē. Vēl vairāk, šādai diskusijai arvien ir vieta Kristus baznīcā.

---

[1] Par līdz šim nozīmīgāko Reformācijas vēstures pētījumu Livonijā (arī mūsdienu Latvijas teritorijā) uzskatāms Arbusow, Leonid, Die Einführung der Reformation in Liv-, Est- und Kurland I.Hälfte (Leipzig und Riga: R.Haupt un G.Löffler, 1919), 12.jūnija notikumi aprakstīti 210. – 215.lpp) Vairāki autori latviešu valodā apskatījuši Reformācijas gaitu Rīgā un pieminējuši Andreasu Knopkenu: H.A. „Ticības atjaunošanas iesākums Vidzemē (1522)”, izdevumā Baznīcas Vēstnesis Nr. 10 (1900), 376., 377.lpp, Straubergs, Jānis, Rīgas vēsture (s.l.: Grāmatu draugs, s.a.), 256ff, Zanders, Ojārs, Gadsimtu silueti Rīgas bruģakmenos (s.a.: Jumava, 2002), 21ff, Feldmanis, Roberts, Latvijas baznīcas vēsture (R.: LMF, 2010), 101ff, Dāboliņš, Aigars, „Knopkens – no humānista par Rīgas reformatoru” laikrakstā Latvijas Luterānis Nr 11 (2007).

[2] Op.cit., 261. – 264.lpp. Internetā: http://www.historia.lv/alfabets/K/kn/knopkens/dokumenti/1522.00.00.latviesu.htm, apmeklēts 30.07.2011.

[3] Mācība par žēlastību Lutera laika un arī mūsdienu Romas katoļu teoloģijā, kas novirza paļāvību no želastības uz sasniegumiem.

[4] Arbusow, 215.lpp.

[Šī raksta pamatā ir Voldemāra Lauciņa 2012.gada LELB Gada grāmatā ievietotais raksts]