Skip to content

Tu piedevi man manu grēka vainu (Ps. 32:5).

by uz augusts 13, 2017

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu (Ps. 32:5).

Vai tas nav īss kopsavilkums Svēto Rakstu mācībai par grēcinieku apžēlošanu? Ar skaidriem vārdiem un neskaitāmiem piemēriem Dievs kopš pasaules sākuma ir sludinājis, ka šis ir tas veids, kā Ādama bērni kļūs līdzdalīgi Viņa žēlastībā. Tādēļ tos rūpīgi ievērosim. Dāvids saka: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” – Un Tu piedevi man manu grēka vainu.

To viegli saprast, ka runa te nav tikai par ārēju vai mirklīgu grēku nožēlu, bet runa ir par nabaga satriektu grēcinieku. Taču mums arī jāsaprot atšķirība starp divām dažādām nožēlām. Daudzi savus grēkus sūdz ar nožēlu un zināmām skumjām, bet joprojām turpina staigāt tumsā, kā to redzam ķēniņa Saula gadījumā, kurš grēknožēlā teica: “Es tiešām esmu grēkojis, jo es esmu pārkāpis Tā Kunga pavēli un arī tavus vārdus” (1. Sam. 15:24). Tomēr Sauls tā arī nekad nemeklēja samierināšanos un kopību ar Dievu.

Arī tad, kad faraons sacīja: “Es šoreiz esmu grēkojis” (2. Moz. 9:27), viņa grēksūdzi izraisīja astoņas mocības, kas viņu bija plosījušas un biedējušas. Viņa grēknožēla nebija radusies no vēlmes nākt pie pilnīgas izlīdzināšanās ar Israēla Dievu. Jā, arī Kains reiz atzina: “Mans noziegums ir tik liels, ka es to nespēju panest” (1. Moz. 9:14), tomēr tajā pašā laikā viņš aizgāja prom no Tā Kunga vaiga un nemeklēja Viņa žēlastību.

Tāpat tas notika arī ar Jūdu, kas rūgtās bēdās sauca: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis” (Mt. 27:4). No visiem šiem piemēriem mēs redzam, ka īsta grēku sūdzēšana prasa arī pilnīgu nožēlu un atgriešanos. Grēks ir pārkāpums pret Dievu, un tāpēc atgriešanās iespējama vienīgi ar Svētā Gara darbu cilvēkā. Tādēļ nepieciešams izkratīt savu sirdi Dieva Tā Kunga priekšā, izsūdzot Viņam visus savus grēkus un lūdzot pēc piedošanas.

Kā esam redzējuši, daudzi neatgriezīgi cilvēki, kas grimuši kārībās, zināmos brīžos ar rūgtu sirdi atdzīst savus grēkus, darot to vienīgi tādēļ, ka grēkam bijušas bēdīgas sekas. Tomēr viņus neskumdina pats grēks – kā pārkāpums pret Dievu, nedz arī tiem rūpējis iegūt mieru ar Dievu. Tā viņiem ir vienīgi mirklīga nožēla par grēka izraisītajām sekām, un tādēļ arī turpmāk tie aizvien paliek grēka verdzībā.

Tādējādi īstai grēknožēlai nepieciešams, lai Dieva balss atmodina sirdsapziņu un pakļauj cilvēku Dieva taisnīgajam spriedumam. Tāpat ir nepieciešams, lai dvēsele, sekojot Dieva žēlīgajam aicinājumam un Evaņģēlija žēlastības apsolījumiem, meklē apžēlošanu un dodas pie žēlastības troņa, un paļaujas uz Dieva žēlsirdību. Cilvēks, kas nepazīst žēlastību, bet pazīst vienīgi grēku un tiesu, nekad netuvojas Dievam.

Īstai grēknožēlai ir nepieciešama maza ticības liesmiņa. Kamēr vien Ādams un Ieva juta vienīgi grēku un sodu, tie bēga prom no Dieva vaiga. Tāpat bija ar Dāvidu, kad tas kādu laiku izvairījās no Dieva un negribēja atzīt savu grēku. “Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm.” Bet tad viņš saka: ““Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.”

Ja vēlies saprast, kas ir īsta grēka izpratne un nožēla, tad lasi Dāvida vārdus 51. psalmā. Aplūkosim divas lietas viņa lūgšanā. Lai arī viņš bija darījis cilvēkiem daudz ļauna ar acīmredzamiem grēkiem, kas labi zināmi, un īpaši Ūrijam, tad tomēr, šķiet, ka lielais pārkāpums pret Dievu viņam lika aizmirst savu noziegumu pret cilvēkiem. Viņš saka Tam Kungam: “Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs.” Te attēlota patiesi dievbijīga sirds!

Otrkārt, viņš ir noskumis ne tikai par briesmīgo grēku izvirdumu, bet arī par savas dabas lielo ļaunumu. Viņš iet pie paša avota un saka: “Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.” Pazīt savas dabas ļaunumu un pilnīgo samaitātību ir pati svarīgākā lieta. Kamēr vien cilvēks raugās tikai uz atsevišķiem grēkiem, bet nepazīst savas sirds un būtības grēcīgumu, tikmēr tas arvien spēs sevi mierināt ar viltus mierinājumu.

Kamēr cilvēks nav juties pazudis pats sevī, tas nekad nevar kļūt brīvs un glābts Kristū. Tādēļ vissvarīgākā lieta patiesai grēksūdzei ir pazīt savas sirds samaitātību – briesmīgo nicinājumu pret Dievu, vieglprātību, neticību, cietsirdību, liekulību un visu ļaunprātīgo viltību, tā ka mūsu atziņa saskan ar paša Dieva doto mūsu sirds raksturojumu, proti – “sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu”, tā ir izmisīgi ļauna (Jer. 17:9).

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: