Skip to content

Nav neviena, kas dara labu, it neviena (Ps. 14:3).

by uz jūlijs 9, 2017

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Bet viņi ir novirzījušies, visnotaļ izvirtuši; nav neviena, kas dara labu, it neviena (Ps. 14:3).

Te mums ir ļoti būtiska mācība par grēku. Tas Kungs liek mums saprast, ka visi kā viens esam nolādēti grēcinieki. Šai ziņā mēs visi esam vienādi, un mums visiem tas jāņem nopietni. Mums visiem pēc savas dabas ir tieksme domāt, ka esam labāki par citiem. Šai grēkā ir iegrimusi visa pasaule.

Pirmkārt, visi snaudošie pasaules bērni nekad nespēj ticēt, ka Dieva priekšā viņi ir tikpat lieli grēcinieki kā zagļi un slepkavas, muitnieki un ielasmeitas. Un šajās iedomās tie balsta visu savu drošību un pārliecību, un tādēļ pretojas Dieva pestīšanas nodomam un visiem Dieva pamudinājumiem nožēlot grēkus un atgriezties.

Tomēr arī atmodinātam un ticīgam kristietim ir zināms daudzums šādu ilūziju. Arī pēc tam, kad esam bijuši sava grēcīguma izbiedēti, meklējuši un atraduši glābšanu Kristū, mēs tomēr arvien aizmirstam, ka mūsos vēl aizvien ir tā pati samaitātā Ādama daba. Mums šķiet, ka mēs esam no labāka rauga nekā rupjie grēcinieki, muitnieki un netikles.

Tas labi redzams no mūsu pārsteiguma, kad kādreiz konstatējam sevī smagus grēkus. Ieraugot, ka mūsu sirds tumšie dziļumi no sevis izceļ tādas briesmīgas lietas kā “ļaunas domas, laulības pārkāpšanu, slepkavību, zādzību, mantkārību, krāpšanu, viltību, netiklību, ļaunprātību, zaimošanu, lepnību” – visus grēkus, kas, saskaņā ar Kristus vārdiem, nāk no cilvēka sirds, mēs esam pārsteigti, izbijušies un gatavi krist izmisumā.

Tikai padomā. Var pienākt arī tādi brīži, kad sevī jūtam “zaimus” pret Dievu, un dažkārt tas notiek pat lūgšanā, kā daži kristieši to pieredzējuši smagos pārbaudījumu laikos. Vai arī jūtam briesmīgu vēsumu pret Dievu, un mūsos ir spēcīga pieķeršanās redzamām lietām un spēcīga tieksme uz grēku utt. Tāpat mēs varam atklāt, ka ne vienmēr esam bijuši pietiekamas nožēlas pilni, bet gan stūrgalvīgi un vieglprātīgi. Vai arī, kad tā vietā, lai mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu, mēs apskaužam, dusmojamies un jūtam, kā mūsos dzimst naids.

Nemaz nerunājot par visbriesmīgākajiem grēkiem, kad neturam godā Kristus ciešanas. Tas kļūst redzams, kad klausāmies, kā Viņš tiek nicināts, nes ērkšķu kroni un karājas pie krusta mūsu pestīšanas un mūžīgās svētlaimes dēļ, un diemžēl mīlam Viņu tik maz, ka pat sīkas un nesvarīgas lietas mums šķiet nozīmīgākas par Viņa nāvi.

To saprazdami, mēs izbīstamies un brīnāmies. Bet par ko mēs brīnāmies? Vienīgi par atziņas trūkumu, cik ļoti samaitāti esam. Mēs esam redzējuši citus Ādama bērnus grimstam visa veida netikumos, kad tie lepni aizstāv savus grēkus, sagroza Dieva vārdu un nicina Kristu. Par to mēs daudz nebrīnāmies. Bet par sevi gan mēs bijām labākās domās – it kā mēs būtu taisīti no labāka rauga. Protams, nav šaubu, ka mums, kas esam dzimuši no Dieva, Svētajā Garā ir dota jauna daba. Tomēr tā mūsu būtības daļa, kas dzimusi no miesas, joprojām ir miesa, un tā vienmēr būs ļauna un saindēta.

Šeit Tas Kungs – gluži kā visi Svētie Raksti – mums māca, ka grēks cilvēka dabā ir mūsu visu kopīgs mantojums no Ādama, vai gribam to vai ne. Nav nekādas starpības, jo visi ir grēkojuši. “Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem un raugās, vai jel kāds ir sapratīgs un meklē Dievu. Bet viņi ir novirzījušies, visnotaļ izvirtuši; nav neviena, kas dara labu, it neviena” (Ps. 14:2–3).

Jau pavisam drīz Dievs sūdzējās, ka “cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu” (1. Moz. 6:5). Tādi ir cilvēki pēc dabas, ko tie mantojuši no Ādama. Ja mēs tam pareizi noticētu, tad, ieraugot šādas lietas sevī, mēs tik daudz nebrīnītos un nekristu izmisumā. Bet paldies žēlsirdīgajam Dievam, kas mūsu pazudušās dabas dēļ par mūsu Glābēju ir devis Savu Dēlu.

Šī atziņa, ka caur Ādamu mēs visi esam samaitātas un zudušas radības, ir ļoti svarīga mūsu ticības pārliecības uzturēšanai. Jo mūsu dabā nav nekā cita kā vien grēks, ļaunums un nespēks, un tā tas nepārprotami izskatās Dieva acīs. Tādēļ no sava grēka dziļās pazemotības mums vienmēr jāsteidz pie žēlastības troņa un jāsaka: “Manī pašā viss ir zudis, tādēļ, Kungs, neuzlūko mani, bet Savu Dēlu!”

Paturi vienmēr prātā, ka vienīgi Viņa Dēlā ir visa Dieva labvēlība un vienīgi Viņā ir visa mūsu taisnība. Tādēļ Dieva draudzība nekad nemainās atkarībā no mūsu samaitātības, jo, kamēr vien paliekam Viņa Dēlā, mums arvien ir daudz vairāk taisnības un Dieva labvēlības nekā Ādamam pirms grēkākrišanas.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: