Skip to content

Un, ja pat māte tevi aizmirstu un neapžēlotos, Es tevi neaizmirsīšu (Jes. 49:15).

by uz aprīlis 9, 2017

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu (Jes. 49:15).

Skumjā Ciāna, Tā Kunga uzticīgo draudze, iepriekšējā pantā tik žēlīgi raudāja: “Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis.” Uz to Tas Kungs atbild: ja Ciāna vaimanā kā cil­vēks, kas viens pats iet mežā un pie sevis runā, sūdzēdams savas bēdas kalniem un kokiem, tad Tā Kunga atbilde ir līdzīga kalnu atbalsij. Ciāna dzird balsi, bet neredz runātāju. Mēs zinām, ka atbalss atbilst pēdējam, nevis pirmajam vārdam!

Tāpat arī šeit. Ciāna saka: “Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis.” Viņš pieķeras pēdējam vārdam: “Ko gan tu saki? Aizmirsis! Vai māte var aizmirst savu bērnu?” Viņš neatbild uz pirmo “mani atstājis”. Jo kādreiz ir iespējams, ka Tas Kungs uz laiku atstāj Savus bērnus vienus pašus vai, precīzāk sakot, šķietami atstāj. Dievs novērš Savu vaigu no viņiem un apslēpj Sevi bēdu laikā.

Bet ir pavisam neiespējami, ka Viņš tos būtu aizmirsis kaut uz īsu brīdi. Tāpēc Tas Kungs nebrīnās par pirmajiem Ciānas vārdiem: “Tas Kungs mani ir atstājis.” Bet Viņš nepacietīs, ka Ciāna saka: “Tas Kungs mani ir aizmirsis.” Tie ir pārāk smagi vārdi. Viņš grib šo apsūdzību novelt no Sevis. “Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.”

Šais vārdos Tas Kungs paziņo, ka Viņš negrib un arī nevar aizmirst Savu Ciānu. Viņš to nemaz nespēj. Jo, kā māte nespēj aizmirst savu bērnu, tāpat arī Viņš to nespēj. Un, pat ja māte to spētu, Viņš to nekad nedarīs. Un Dievs atklāj arī iemeslu. Viņš saka: “Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.”

Kā lai es tevi aizmirstu? Citās vietās Viņš apliecina Savu tēvišķo mīlestību. Bet tas vēl nav viss. Viņam ir kas vairāk. Viņam ir arī sirsnīga mātes mīlestība. “Vai var māte aizmirst savu zīdaini?” Jā, Viņš parāda, ka Viņam ir mīlestība, kas ir vēl lielāka par mātes mīlestību. “Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” Viņš rāda, ka Viņa mīlestība ir nesalīdzināma un unikāla – pat lielāka par mātes mīlestību!

Tas ir dziļākais pamats visai labestībai, žēlastībai un žēlsirdībai, kurā Dievs Tas Kungs kopš pasaules radīšanas ir atklājis cilvēcei Savu īpašo mīlestību – mīlestību, ko neviens cilvēks nekad nav spējis saprast un neko līdzīgu šai mīlestībai nav pieredzējis. Gluži kā paša Dieva būtība ir neizmērojama, bezgalīga un neaptverama.

No mīlestības, kas nāk no Viņa augstās būtības, Dievs radīja cilvēku – tik smalki izveidotu un bagātīgi ieskautu visās radības dāvanās, kas vien tam vajadzīgas. Visa daba par to liecina. Mīlestībā Dievs sūtīja Savu Dēlu par cilvēku Pestītāju, kas uzņēmās uz Sevis taisnīgo pazudināšanu, ko bija pelnījis dumpis pret Radītāju. Kristus saka: “Jo Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jņ. 3:16).

Šīs mīlestības dēļ Viņš ne tikai pieņem lielus grēciniekus, bet pats viņus meklē. Kristus saka: tēvs skrēja pretī savam necienīgajam, samaitātajam dēlam, apkampa viņu un skūpstīja. Un sacīja: “Lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts” (Lk. 15).

Te runā dievišķā mīlestība: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini?” Kas spēj saprast un izteikt šo mīlestību? Par to Jānis nespēja runāt nekā citādi, kā sacīt, ka Dievs ir mīlestība. Dievs ir mīlestība. Tas bija pirmais iemesls, kāpēc Dievs mūs nevar aizmirst un nemitējas domāt par mums.

Otra lieta, kurai mīlošais Dievs grib pievērst Savas nabaga Ciānas uzmanību, ir tā, ka bērns ir cēlies no savas mātes dzīvības. Viņš saka: viņas miesas dēls. Jēga ir pilnībā izteikta ar vārdu “bērns”. Bet piebilde “viņas miesas dēls” bija domāta kā atgādinājums, ka tas viss ļoti cieši saistīts ar mātes sirdi.

Ar visu šo salīdzinājumu Tas Kungs vēlas izteikt pats Savu sirdi un attieksmi pret cilvēkiem. Te mēs gūstam ļoti zīmīgu un mierinājuma bagātu atgādinājumu. Cilvēks ir lielā, mīlestības pilnā Dieva dzīvības dēls. No kurienes cēlies cilvēks? No kurienes esam mēs? Šī īpašā cilts virs zemes, ko sauc par cilvēkiem – no kurienes tā nākusi? Vai cilvēks nav Dieva dzīvības dēls? Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Dievs nespēj mūs pilnībā aizmirst.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: