Skip to content

Audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā! (2. Pēt. 3:18).

by uz aprīlis 2, 2017

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā! Viņam lai ir gods tagad un līdz mūžības dienai! (2. Pēt. 3:18).

Kāds varbūt sacīs: “Jā, esmu sācis ticēt, bet joprojām jūtu nebeidzamu vājumu. Kā lai pieaugu ticības spēkā un svētdarīšanā?” Cik gan tas nožēlojami, ka cilvēkam visās lietās jābūt atkarīgam no Kristus! – Tā spriež vecais Ādams. Bet ko gan līdz šāda spriešana?

Žēlastības bērnam, kas iztukšots, pazemots un nāvē nodots, tomēr vienlaikus arī Kristū mierināts, atkarība no Kristus arvien ir vislielākais mierinājums. Daudzi ir piedzīvojuši, ka tas, kas bijis neiespējams, cītīgi strādājot un cīnoties, pavisam viegli kļuvis iespējams citreiz, kad Tas Kungs deva ticību, mieru, prieku un spēku. Tad lietas notika it kā pašas no sevis.

Tomēr mēs to vienmēr aizmirstam. Vecā, bezgalīgā savtība mūsos arvien ceļ savu čūskas galvu, un mēs cenšamies paši kaut ko paveikt. Mēs sakām: “Man pašam jāizdara šis un tas! Nedrīkst ticēt, ka esmu tik vājš.” Mēs negribam ticēt, ka viss, ko spējam, ir uz ļaunu. Un tas mums bieži rada neizsakāmas mokas, bēdas, tumsu un maldus.

Acīmredzot mums acu priekšā bija aplams priekšstats par kristieti, kas nav saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, un mēs izfantazējam kādu citu kārtu un spēku, nevis to, ko Dievs solījis. Mēs vēlamies kādu vieglu un pastāvīgu, it kā mūsu pašu rokās dotu spēku, lai spētu ticēt, gūt mieru un stiprinājumu. Un, ja mums ir šāds pašizdomāts priekšstats par kristieti, kas neatbilst realitātei, tad mēs drīz apjūkam, sākam kurnēt un noliedzam visu žēlastību un visu Gara darbu, ko esam saņēmuši.

Mūsu apjukums un izmisums vēl vairāk pieaug, kad lūgšanā, paši neapzinoties, nosakām Dievam laiku un mēru. Mēs domā­jam: “Dievs ir apsolījis paklausīt lūgšanas! Un tas, ko lūdzu, katrā ziņā ir Viņa griba. Viņš taču nevēlēsies, lai esmu vājš un grēcīgs – gluži kā velna paverdzinātais! Un, kad Viņš nepaklausa manas lūgšanas, es jūtos tā, it kā būtu Dieva pamests!” Tad cil­vēks viegli krīt neprātā, noliedzot To Kungu vai arī krītot izmisumā.

Tad būtu labi paturēt prātā, kā Tas Kungs vada Savus bērnus pa neizdibināmiem ceļiem. Piemēram, Pāvils trīs reizes lūdza par izglābšanu no velna uzbrukumiem. Bet atbilde, ko viņš saņēma, bija: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās” (2. Kor. 12:9). Un atcerēsimies apustuļa mācību, ko viņš no tā guva. “Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.”

Tas ir kristieša spēka noslēpums! Tas ir tā, it kā apustulis sacītu: vienīgā lieta, kas neļauj man būt spēcīgam, ir tā, ka esmu spēcīgs pats sevī. Jo vairāk jūtu savu vājumu, jo vairāk gūstu Dieva spēku un vieglāk Dievam rīkoties ar mani pēc Sava prāta.

Citā vietā apustulis stāsta mums par līdzīgām grūtībām. Viņš saka: “Mēs negribam jūs, brāļi, atstāt bez ziņām par mūsu bēdām, kas mums bija Āzijā; tās bija pārāk smagas un gāja pāri mūsu spēkiem, tā ka jau gandrīz vairs necerējām palikt dzīvi. Pēc mūsu pašu domām, bijām jau nāvei lemti, tā ka vairs nepaļāvāmies paši uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos. No tādām nāves briesmām Viņš mūs ir izglābis un arī turpmāk izglābs. Uz Viņu mēs liekam savu cerību, ka Viņš mūs joprojām glābs” (2. Kor. 1:8–10).

Šādi Dievam jāļauj, lai Viņš kļūst par mūsu vienīgo cerību un mums nav cita mierinājuma kā vien – pats Dievs, kas spēj uzmodināt mirušos. Cilvēkam tas šķiet nožēlojami, ka viņam nav citas cerības kā vien Dievs. Tas domā, ka tas nav nekas dižs – cerēt un paļauties uz Dievu! Tādi zvēri mēs esam. Tādēļ mums vajadzīgi visi šie pārbaudījumi, lai Dievs mūsos varētu radīt patiesu ticību un spēku.

Par Ābrahāmu ir sacīts, ka, ejot upurēt Īzāku, viņš ticēja Tam, “kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. .. Pretī katrai cerībai cerēdams” (Rom. 4:17–18). Un 5. Mozus grāmatā 8:16–18 mums ir dots zīmīgs izskaidrojums par Dieva nolūku: “Lai Viņš tevi pazemotu un tevi pārbaudītu, lai tev tavās tālākās dienās darītu labu. Tad nesaki vis savā sirdī: mans spēks un manu roku stiprums ir man šo bagātību devis! Bet piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku.”

Īsi sakot, jo drīzāk mēs nonākam pie izmisuma par visiem saviem spēkiem, jo drīzāk ar mums kļūst labāk. Tad mēs patveramies Tā Kunga rokās un Viņa žēlastība ir liela. Tad mēs sakām Kungam Kristum: “Kungs, Tu redzi un zini, ka es neko nespēju! Tu redzi un zini, ka es drīzāk tūkstoškārt iešu uz elli, nekā pats no sevis ticēšu vai dzīvošu labāk. Ja Tu mani pamet, tad es no viena grēka krītu citā, no šaubām – šaubās, no muļķības – muļķībā. Vienīgā mana cerība ir uz Tevi un Taviem vārdiem: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt!” (Jņ. 15:5) un “Es jūs nesīšu, kamēr jūs paliksit sirmi” (Jes. 46:4).”

Un tad mēs drīz to arī pieredzam. Jo, kad vien Kristus mums ir visas lietas, tad pie mums atgriežas glābšana, miers un spēks, pēc kā esam ilgojušies. Tad mēs apstājamies un svētīgi brīnāmies par To Kungu un sakām: cik viegli tagad viss notiek, bet iepriekš tas viss šķita neiespējami! Es saprotu, ka te viss ir atkarīgs no Dieva dāvanas.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: