Skip to content

Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība Viņā (1. Jņ. 5:10).

by uz marts 19, 2017

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība Viņā (1. Jņ. 5:10).

Kāds var apšaubīt, vai cilvēks jau tagad var zināt, ka ir Dieva bērns, – vai tas var un tam vajag meklēt šo pilnīgo pārliecību. Skeptiķiem tas ir viens no attaisnojumiem, kuru parasti pauž tie, kas jūtas gana apmierināti, paliekot tumsā un neskaidrībā. Bet Svētie Raksti saka, ka visiem senatnes ticīgajiem bijusi skaidra ticības liecība par Dieva labvēlību. Vienīgi šādā ticībā tie ar prieku spēja doties nāvē.

Apustulis saka: “Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni” (Rom. 8:16). “Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība Viņā.” “Kas netic Dievam, tas Viņu ir darījis par meli” (1. Jņ. 5:10). Ievēro to! Tas Kungs saka ļoti skaidri: “Kam slāpst, lai nāk” (Jņ. atkl. 22:17). “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna” (Jes. 1:18).

Vai tas nenozīmē darīt Dievu par meli, ja es joprojām neesmu pārliecināts par grēku piedošanu? Vai arī kā citādi teikt: nezinu, vai varu paļauties uz Tā Kunga vārdiem. Vai tādas runas piedien kristietim? “Tādēļ,” saka Luters, “mums dienu no dienas ir jātiecas prom no šaubām pretī pārliecībai. Ar visām saknēm mums jācenšas izraut visus kaitīgos maldus, ar kuriem piekrāpta visa pasaule, kā, piemēram, domu, ka cilvēks nevar zināt, vai viņš ir žēlastībā, vai ārpus tās. Apšaubot Dieva žēlastību uz mums un neticot, ka Dievam ir uz mums labs prāts Kristus dēļ, mēs noliedzam to, ka Kristus mūs ir izpircis. Tā mēs noraidām visus Viņa darbus un labvēlību, ko Viņš jebkad mums parādījis.” Patiesi, kas nevēlas gūt pārliecību par šiem dārgumiem, tas nesaskata tajos lielo vērtību!

Bet šī pārliecība mums jāmeklē Dieva vārdā, nevis savās sajūtās. Kristieša miers un pārliecība nenāk no viņa dievbijības un uzticības, kas ļauj tam būt apmierinātam ar sevi. Nē, tieši otrādi. – Neviens nejūt sevī vairāk grēku kā dziļi ticīgs kristietis. Bet viņa augstākais gods un mierinājums ir tas, ka Kristus par mums, grēciniekiem, ir cietis nāvi. No žēlastības tāds cilvēks ir attaisnots ticībā.

Tikai uz šā pamata mums iegūstams nemainīgs un nesatricināms miers! Mums jāsaka: pats sevī es vienmēr esmu pelnījis vienīgi pazudināšanu. Bet Kristū vienmēr esmu šķīsts un taisns – Dieva mīlēts un Viņam tīkams. Es paļaujos vienīgi uz to, kas derīgs visiem lieliem grēciniekiem. Jo Kristus ar Savu nāvi ir samierinājis visu pasauli, ne tikai ticīgos.

Nav šaubu, ka man ir daudz grēku, tie ir smagi un briesmīgi un es neesmu pelnījis nevienu laimīgu mirkli šai pasaulē. Bet vai es drīkstu krist izmisumā, palikt bez ticības un prieka, ja Kristus ir bijis man žēlīgs, uzņēmis visus manus grēkus uz Sevis un par mani, grēcinieku, cietis nāvi? Nē, nedrīkstu.

Es taču neesmu ticis kristīts uz sevi un uz savu taisnību, bet esmu kristīts uz Kristu un tērpies Viņa taisnībā. Ja Dievs gribētu grēkus pielīdzināt, kurš gan spētu pastāvēt? Mēs nespējam atbildēt pat vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem! Bet, ja viss Dieva Evaņģēlijs liecina, ka Dievs devis Savu Dēlu par mūsu grēku izpircēju, tad es nedrīkstu padarīt to par meliem.

Tas tiesa, ka savā sirdī un sirdsapziņā es sajūtu ko citu. Es sevī nejūtu taisnību, bet vienīgi grēku un samaitātību. Bet Dieva vārds saka, ka viss grēks un samaitātība, ko jūtu, ir izdeldēti, samaksāti, piedoti, un tādēļ man jāļauj, lai Dievs ir lielāks par manu sirdi – jo Viņš ir Dievs, kas nemelo. Dieva vārdi un darbi ir daudz drošāki un uzticamāki, nekā viss, ko es, nabaga grēcinieks, spēju redzēt vai just.

Dievs mani ir samierinājis ar Sevi Kristus nāvē un sniedz man pārliecību ne tikai Savā Vārdā, bet arī sakramentos. Kristībā Viņš ir darījis mani līdzdalīgu Kristus nopelnos. Viņš man devis zīmogu un testamentu par visiem pestīšanas dārgumiem un mūžīgo svētlaimi. Un ar mūžīgu, nemainīgu testamentu Viņš man to novēlējis. Pat ja esmu no tā atkāpies grēkā un neticībā, šie dārgumi nav atkāpušies no manis. Derība ar Dievu vienmēr paliek spēkā. Vai mūsu neticība atceļ Dieva uzticību? Lai Dievs pasarga! (Rom. 3:3–4).

Pat ja esmu izkritis no Viņa šķirsta, šķirsts no tā nav cietis un bojāts, bet man allaž ir dots patvērums tajā. Šķirsts, Kristība, Testaments un Dieva žēlastība nekad nešķobās un neiet bojā manas atkrišanas dēļ, bet stāv nesatricināmi mūžīgi. Tā mans miers un iepriecinājums ir pamatots Dievā, nevis manī.

Mana augstā godība ir šāda: Kristus asinis ir vairāk vērtas nekā mani grēki. Dieva vārds ir vairāk vērts nekā manas domas un sajūtas. Kristības derība, Viņa testaments ir derīgs pie Dieva, kaut arī esmu bijis no tā atkāpies. Visi mani grēki, salīdzinot ar Kristus asinīm, ir vienīgi kā mazas dzirksteles pret lielu, plašu okeānu. Visas manas pretrunas, domas un jūtas, salīdzinot ar Dieva vārdu, ir tik vien kā putekļi pret lielu kalnu. Uz šī stingrā pamata es gribu paļāvīgi dzīvot un paļāvīgi arī nomirt.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: