Skip to content

Kas mīl, ir no Dieva dzimis (1. Jņ. 4:7).

by uz Decembris 4, 2016

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis (1. Jņ. 4:7).

Nav iespējams sniegu un ledu padarīt siltu, lai tas paliktu sniegs un ledus. Tikpat bezjēdzīgi ir pūlēties piespiest sevi mīlēt Dievu un savu tuvāko, iekams cilvēka sirds nav pārvērsta un tapusi jauna un mīloša. Mīlestība plūst no brīvas sirds, un tai nevar pavēlēt. Tu gan vari piespiest sevi noteiktā veidā runāt un dzīvot, bet nevari piespiest savu sirdi mīlēt to, ko tā nevēlas mīlēt. Tādēļ ir muļķīgi sludināt par mīlestību sirdij, kas nav atdzimusi.

“Miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj” (Rom. 8:7). Pirms garīgas atdzimšanas visa cilvēka mīlestība ir iedomāta, savtīga un ierobežota. Tu mīli Dievu tikai tad, kad Viņš runā un dara tev tīkamas lietas. Bet, kad Viņš pārbauda tevi vai liek darīt to, ko nevēlies, tu sāc kurnēt un sūdzies, ka Viņa baušļi ir pārāk skarbi. Tu nespēj mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, bet vienmēr vairāk rūpējies par savu, nevis tuvākā labumu.

Tāda pēc savas dabas ir ikviena cilvēka sirds. Ikviena bez izņēmuma. Ja tu jautā, kā iegūt jaunu sirdi, kas spētu patiesi mīlēt, tad ievēro: tev nekad nebūs īsta mīlestība uz Dievu, iekams Viņš pirmais nav kausējis tavu sirdi Savā dievišķās mīlestības svelmē. Viss sākas nevis ar mīlestības došanu Dievam, bet ar mīlestības saņemšanu no Viņa.

Apustulis Jānis saka: “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis” (1. Jņ. 4:10). Un Jēzus saka: “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis” (Jņ. 15:16). Dieva sniegtā apžēlošana, tavu grēku piedošana un svētīgā dievbērnība – tieši šais lietās atklājas Dieva mīlestība, kas pārkausē un maina, glābj un svētī visu tavu būtību, mīlestība, kas laikā un mūžībā ir visas dzīvības pamatā.

Pats Kungs par to runāja farizeja Sīmaņa namā. Toreiz ienāca bēdīgi slavena, grēcīga sieviete, nokrita pie Viņa kājām, mazgāja tās ar savām asarām un žāvēja ar saviem matiem. Tas šokēja farizejus, bet Kristus to izskaidroja šādi: “Jēzus sacīja: “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?” Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Un Jēzus tam sacīja: “Tu pareizi esi spriedis. .. Viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi”” (Lk. 7:41–43, 47).

Tāda ir arī apustuļa vārdu nozīme: “Kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība” (Rom. 5:20). Jo sirdsapziņā vairāk bauslības, jo vairāk jūtama grēka saceltā vētra. Jo vairāk grēkatziņas, jo lielāka ir žēlastība, kad visi grēki top piedoti. Un – jo vairāk esi saņēmis žēlastības, jo lielāka kļūst tava mīlestība, pateicība un prieks.

Tādu lietu secību mēs vērojam Jaunajā Derībā. Dievs mums pavēl mīlēt savu ienaidnieku un ar žēlsirdību sakrāt ogles uz viņa galvas – jo to pašu Viņš dara mums. Ar pāri plūstošas žēlastības kvēlojošām oglēm Viņš mūs kausē un pārvar mūsu pretestību. Tikai tad tu sāc mīlēt Dievu. Tava sirds top pārvērsta, un tu mīli cilvēkus ar gluži jaunu mīlestību, jo Dieva mīlestība ir izlieta tavā sirdī ar Svēto Garu, ko esi saņēmis.

Mīlestība uz tuvāko ir divējāda – žēlsirdība un brālīga laipnība. Ar žēlsirdību tu mīli visus cilvēkus un kā mācēdams dari tiem labu visās viņu vajadzībās. Šai mīlestībai nav vajadzīga uzticēšanās vai draudzība, jo šī mīlestība neprasa neko pretī no cilvēka, kas to saņem. Par to Jēzus saka: “Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst,” utt.

To ievēro, ja vēlies būt kristietis: mīli ne tikai tos, kas ir tavi draugi un dara tev labu un ko cilvēki uzskata par mīlamiem. Ne tā, ja vēlies būt kristietis! Bet domā vienīgi par to, ka viņiem ir tās pašas asinis, kas tev, viņi cēlušies no tā paša Debesu Tēva un jums ir kopīgi senči, un viņi ir atpestīti ar tām pašām asinīm kā tu. Kad redzi, ka cilvēkam vajag tavu palīdzību, – tas lai iedrošina tevi mīlēt viņu! Domā tā: tas ir mans brālis, tā ir mana māsa! Jo pēc miesas mēs visi esam brāļi un māsas!

Otra veida kristīgā mīlestība ir brāļu mīlestība. Šī brālīgā mīlestība apvieno visus Dieva bērnus virs zemes svētīgā, sirsnīgā un ciešā brāļu un māsu kopībā. Šī brālība nepazīst robežas un sniedzas pāri baznīcu dažādībai, atšķirīgām formām un vietām, stāvokļiem un dzīves apstākļiem, bet tā ievēro to, kas atrodams visur, kur vien Kristus tiek sludināts, proti – Dieva bērnus, kas dzimuši no Dieva.

Vienīgais brālīgās mīlestības pamats ir šāds: “Ikviens, kas mīl To, kas Viņu dzemdinājis, mīl arī to, kas no Viņa dzimis” (1. Jņ. 5:1). Tas ir iemesls, kāpēc mīlestību Kristus piemin kā Viņa mācekļu pazīšanās zīmi: “No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ. 13:35). Liekuļi spēj atdarināt visu citu, izņemot brālīgu mīlestību, jo šī mīlestība meklē tos, kas dzimuši no Dieva.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: