Skip to content

Tu seko Man! (Jņ. 21:22).

by uz novembris 20, 2016

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Ja Es gribu, lai šis paliek, tiekāms Es nāku, kāda tev daļa? Tu seko Man! (Jņ. 21:22).

Tas Kungs gatavoja Pēteri asinsliecinieka nāvei un teica: “Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi.” Tad evaņģēlists Jānis stāsta, ka Pēteris pagriezās atpakaļ, paskatījās uz mācekli, ko Jēzus mīlēja, un jautāja: “Bet kas būs ar šo, Kungs?” Jēzus viņam saka: “Ja Es gribu, lai šis paliek, tiekāms Es nāku, kāda tev daļa? Tu seko Man!”

Būtiski šai tekstā ieraudzīt, cik steidzīgi un nopietni Tas Kungs aizliedz Pēterim raudzīties citā virzienā un vērš viņa uzmanību tikai uz Pētera paša aicinājumu. Kristus liek viņam saprast, ka te viss atkarīgs no Aicinātāja: “Ja Es gribu,” Viņš saka.

Te ir nopietns Svēto Rakstu vārds, kas skar mūsu darbus. Te ir vārds, kas padara cilvēka darbu lielu, svarīgu un dārgu: ar Dieva – “Es gribu”. Te ir vārds, kas vismazāko un niecīgāko darbu – kā grīdas slaucīšana – padara dārgu un svētu Dieva priekšā, labāku, nekā ja es būvētu lielu dievnamu vai dotos pagānu misijā. Proti, atšķirība ir tā, ka pirmie darbi ir bijuši man Dieva pavēlēti, bet pēdējos es pats esmu izvēlējies.

Kaut mūsu acis atvērtos saprast šo atšķirību! Jo nekas cits tik ļoti nekavē labprātīgas un ticīgas dvēseles no labu darbu darīšanas kā nespēja atbrīvoties no vecās tieksmes skatīties tikai darba ārējo izskatu un vērtību. Ja tas ir neliels darbiņš, viņi tūlīt iedomājas, ka tas ir mazāk svēts un tīkams Dievam. Un tādā veidā tie pavisam aizmirst lielā Dieva gribu un pavēli, kas vienīgā piešķir darbam vērtību.

Tomēr jau kopš pasaules radīšanas un pirmās kārdināšanas, Dievs ir vēlējies pievērst mūsu uzmanību tam, ka sīki darbi Viņam ir tikpat būtiski, kā lieli. Viņš ir gribējis mums norādīt visu to, kas ir atkarīgs tikai no Dieva vārda un Viņa prasītās paklausības – ticības, mīlestības un padevības. Visu laiku lielāko kārdinājumu Dievs saistīja ar pavisam mazu darbiņu: neēst no zināma koka paradīzē!

Mēs, cilvēki, darbu ziņā saskatām lielas atšķirības. Piemēram, nesalīdzināmi lielākas lietas tiek paveiktas ar uzticīgu mācītāju un misionāru kalpošanu nekā ar melnstrādnieku vai kalpotāju darbu. Taču Dieva priekšā viena kalpošana ir tikpat laba kā otra, ja tā darīta ticībā un paklausībā Dieva vārdam.

Mūsu Dievam Kungam ir liela valstība virs zemes – visa cilvēce ar tās laicīgo un garīgo valdību. Un šai valstībā ir daudz dažādu vajadzību. Tur nepieciešami daudz dažādi kalpotāji un daudz dažādi pakalpojumi visas valstības labā. Ir vajadzīga valdība un padotie, tādi, kas pavēl, un tādi, kas paklausa, skolotāji un skolnieki, vecāki un bērni, kungi un kalpi. Visiem ir atšķirīgi aicinājumi, pienākumi un darbi. Un šie atšķirīgie aicinājumi, pienākumi un darbi ir Dievam vienlīdz dārgi, jo Viņš pats tos pavēlējis. Turklāt tie visi ir vajadzīgi un kalpo mums.

Pāvils to ilustrē ar līdzību par dažādiem miesas locekļiem, sacīdams: “Ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums” (Rom. 12:4). “Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja. Bet, ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa?” (1. Kor. 12:17–19). “Tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru” (Rom. 12:5–6) un atšķirīgajiem aicinājumiem.

Dievs ir devis Savus īpašos norādījumus katram pēc viņa aicinājuma, bērniem un vecākiem, vīriem un sievām, kungiem un kalpotājiem. Un, tā kā ikviens pieder pie kāda no šiem aicinājumiem, tad ikvienam ir savs bauslis no Dieva. Ikviens cilvēks, kas savā aicinājumā dara Dieva baušļu pavēlētos darbus, var būt pārliecināts par savu kalpošanu Dievam. Tas ir tā, it kā Dievs būtu ieradies pie katra atsevišķi un lūdzis tam pakalpojumu. Tad cilvēks var būt ļoti laimīgs, ka var kalpot Dievam.

Piemēram, kalpu meita iedomājas, ka viņas stāvoklis ir tik pazemīgs, ka viņai nav iespējas darīt īsti labus darbus. Bet, ja viņa paturētu prātā šo ticības patiesību, viņas sirds kļūtu priecīga, ka ar visiem saviem vienkāršajiem mājsaimniecības darbiem viņa dara vienīgi labus darbus un vienmēr kalpo Dievam, jo viņas aicinājums ir nācis no Dieva tādā pat mērā, kā bīskapa un misionāra darbi.

Turpretī, ja tu neievēro, ko Dievs ir pavēlējis tavam aicinājumam, un tā vietā dari darbu, kas pats par sevi ir liels, tad tam nav vērtības Dieva priekšā un tava nevērība pret Dieva pavēlētiem darbiem ir liels grēks.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: