Skip to content

Ja dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību (1. Jņ. 1:6).

by uz novembris 13, 2016

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu un dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību (1. Jņ. 1:6).

Šajā tekstā lielais jautājums ir: ko nozīmē staigāt tumsībā? Te mums jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nepiešķiram vārdiem izdomātu nozīmi, bet atrodam tiem īsto skaidrojumu, Dieva doto jēgu un nozīmi, tā lai mēs netiktu ar šiem vārdiem nevajadzīgi satraukti, nedz arī gūtu kādu viltus mierinājumu.

Paldies Dievam! Tas viss jau ir izskaidrots Dieva vārdā. Kristus saka: “Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti” (Jņ. 3:20). Ievēro! “Lai viņa darbi netiktu atklāti.” Tas notiek tad, kad cilvēks izvairās no nosodījuma vārdiem, nevēlas stāties Dieva gaismas priekšā un neļauj uzrunāt savus grēkus, tos neatzīst un nemeklē izlīdzinājumu, bet bēg prom un saka kā Jūda: “Taču ne es, rabi?”

Salīdzini to ar 8. pantu: “Ja mēs sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesības nav mūsos.” Un tad ar 9. pantu: “Ja mēs atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs.” Īsi sakot, ja apgalvojam, ka mums ir sadraudzība ar Dievu, bet staigājam tumsībā, tad neesam vaļsirdīgi Dieva priekšā un nenesam savus grēkus Viņa žēlastības troņa priekšā.

Citiem vārdiem sakot – kad neļaujam saviem grēkiem nonākt zem sprieduma, neatzīstam tos Dieva priekšā, neatsakāmies no tiem, lai grēki tiktu piedoti un nonāvēti, tad savos grēkos mēs paliekam netraucēti un uzvelkam liekulības un izlikšanās masku, kas ļauj grēkam palikt mierā, nesodītam un neaizskartam.

Šīs tumsas dzīves patiesais iemesls ir miegains, nepakļāvīgs un neatgriezīgs gars, kas Dievu tur par niecību. Kad Dievs Savā vārdā atklāj Savu gribu un padomu mūsu pestīšanai, kā arī runā par mūsu sirds garīgo jaunpiedzimšanu un mūsu dzīves svētdarīšanu, bet mēs arvien neņemam nopietni Dieva vārdus, tad mēs saprotam, ka galvenā mūsu vaina ir cieta sirds un nicinājums pret Dievu.

Daži cilvēki dzīvo ārēji ļoti dievbijīgi un ar savu garīgumu, kristīgo rosību, jaukajiem vārdiem un darbiem ir ļoti atšķirīgi no pasaules, taču viņi tik un tā staigā tumsībā, jo nedzīvo “vissvētākajā vietā” žēlastības troņa priekšā ar atgriešanos un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. Viņi nepazīst piedzimšanu no Gara. Viņi nicina Dieva vārdu par sirds iekšējo attieksmi un Visvareno liek negodā. Bet Dievs ir gaisma. Viņa acis visu redz un vēro, un neļauj Sevi apsmiet.

Cilvēks, kas vēl joprojām savā dvēselē neapzinās Gara piedzimšanu, grēka postu un Dieva spriedumu, nav cīnījies žēlastības troņa priekšā, pieredzējis glābšanu no sprieduma un pārliecību par grēku piedošanu un ieguvis sirdī jaunu dzīvību, – tāds joprojām nicina Dievu un Viņa vārdu.

Varbūt tu pats uzsāki jaunu ceļu, saprazdams tā lietderību – tu sāki lasīt Dieva vārdu, lūgt, darīt labus darbus un pildīji to visu, nepiedzīvojot smagu un mokošu grēkatziņu. Līdz ar to tu nepiedzīvoji arī pāri plūstošo Dieva žēlastību sava grēka posta un apjukuma vidū. Bet tava labošanās un tavs mierinājums gāja saskanīgu gaitu, tā ka tu arvien mierināji sevi ar savu labošanos. Un tā tu dzīvoji un cerēji uz labu iznākumu. Taču to sauc par Tā Kunga un Viņa vārda nicināšanu.

Tu labi zini, ka Svētie Raksti māca citu ceļu, proti, ar mūsu grēka un Dieva žēlastības pārpilnības atzīšanu mums ir jānāk pa jaunpiedzimšanas šaurajiem vārtiem. Tu zini arī Kristus vārdus: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības” (Jņ. 3:3). Bet tu nebaidies. Tu joprojām ceri, ka redzēsi Dieva valstību. Tu dzirdi ticīgus cilvēkus stāstām par jaunpiedzimšanas darbu viņu sirdī, par grēka postu, par ticību un tās liecību, par mieru un prieku Svētajā Garā un savām acīm redzi, ka tā ir patiešām spēcīga realitāte.

Taču šai ziņā tu paliec mēms un runā tikai par saviem darbiem, rosību un ārējām lietām. Šais lietās tu jūties kā mājās, nevis jautājumos par atgriešanos un ticību. Tu aizvien ceri, ka tev viss būs labi un tu redzēsi Dieva valstību! Tu skaidri zini, ko Tas Kungs par visu to saka, bet nevēlies ņemt to pie sirds. Tu nevēlies iedziļināties, bet ātri pārskrien pāri. To sauc par staigāšanu tumsā un nevēlēšanos nākt gaismā.

Bet daudzveidīgi ir velna darbi mūsu pazudināšanai. Mūsu vidū ir arī tādi grēku sūdzētāji, kas patiešām ir pieredzējuši un ar daudz vārdiem spēj aprakstīt iekšējās lietas – savu atmodu, ticības sākumu, skaidro Evaņģēlija liecību utt. Viņi pat prot sakarīgi runāt par bauslību un Evaņģēliju, ticību un svētdarīšanu. Bet, par spīti tam visam, viņi staigā tumsībā, ko pierāda viņu tumsības darbi un nevēlēšanās atteikties no grēka. Viņi neļauj sevi nosodīt, bet attaisno un aizstāv savus netikumus.

Tieši to Jānis piemin kā raksturīgu pazīmi tiem, kas staigā tumsībā, kā piemēru pieminēdams: “Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā. .. un dzīvo tumsā un nezina, kurp tas iet, jo tumsa ir aptumšojusi viņa acis” (1. Jņ. 2:9, 11).

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: