Skip to content

ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums (1. Jņ. 1:1, 3).

by uz novembris 6, 2016

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu.. ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums (1. Jņ. 1:1, 3).

Jānim patiesi bija uzvarošs spēks un mierinājums, ja viņš šādi spēja liecināt! Tā ir triumfējoša pārliecība, kas te pausta! Es nesludinu neko nedrošu, vien to, ko savām acīm esmu redzējis un savām ausīm dzirdējis, un savām rokām aptaustījis. Jānis bija laimīgs māceklis, jo bija atradies Jēzum cieši blakus. Jānis bija staigājis un ar Viņu kopā bijis visu laiku. Viņš bija stāvējis pie Jēzus krusta, un viņa klātbūtnē notika arī Jēzus debesbraukšana. Tāpēc nav brīnums, ka Jānis ar prieku spēja visu paveikt, panest un paciest.

Savā evaņģēlijā viņš atsaucās uz aculiecinieka pieredzi: “Mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības” (Jņ. 1:14). Tieši tāpat arī apustulis Pēteris triumfēja un apstiprināja liecību ar paša redzēto: “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki” (2. Pēt. 1:16). Pateicība Tam Kungam!

Bet tu saki: “Kā varam būt droši un pārliecināti mēs, kas neesam redzējuši ar savām acīm?” Paldies Dievam! “Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība sevī,”* (1. Jņ. 5:10) – viņš ir skatījis un redzējis! Dievs ir devis liecību. Un, kas netic Dieva liecībai, tas ir sodīts ar aklumu un neko neredz. Tas neredz to, kas ir tieši viņa acu priekšā. Kā tas bija ar neticīgajiem jūdiem, kuriem Kristus un visi Viņa darbi bija acu priekšā kā Jānim un Pēterim, taču tie neredzēja.

Bet, kas tic Dieva Dēlam, būdams ikdienas saskarsmē ar Kristu, redz Viņā Urim un Tummim, gaismu un pilnību, – vai tāds cilvēks Viņu nepazīs? Kas tic Dieva Dēlam, pieredz brīnišķīgas lietas – vispirms sevī un savas dvēseles notikumos – kā jaunā radība, kas nav mazāk brīnišķīga par pirmo radīšanu.

Otrkārt, ārpus sevis viņš redz nemitīgus Dieva vārda apliecinājumus. Vai viņš tos neredz senajā Israēlā, jūdu atlikumā, kas dzīvo mūsu vidū? Vai viņš tos neredz pagānu elku tukšajās mācībās? Vai viņš tos neredz, kad vārds par Krustāsisto neizsīka līdz ar Viņa nāvi, bet izplatījās pa visām zemēm? Kas vēl nepieciešams Kristus augšāmcelšanās apliecinājumam? Ko vēl viņam vajag zināt par to, kas bija mūsu Kungs? Vai visa tā nav redzēšana?

Mēs slavējam Tevi un pateicamies Tev, Kungs! Mēs esam skatījuši un redzējuši! Un tomēr ne visi, bet tikai tie, kam Tu, Kungs, esi gribējis Sevi atklāt. Mums jāzemojas zem Tā Kunga varenās rokas un jālūdz žēlastība, garīgs skatījums un gaisma, jo visas labās dāvanas nāk tikai no augšienes, no Gaismas Tēva.

Otrā lieta, ko Jānis šeit māca, ir tā, ka mums ik dienas ir jābūt saskarsmē ar šīm dzīvības vārda debesu lietām, ko viņš daudzkārt uzsver: “Ko esam dzirdējuši, ko savām acīm redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas aptaustījušas, dzīvības vārdu.” Otrs priekšnoteikums uzvarošā Kristus mierinājuma un prieka saņemšanai ir tas, ka mēs ne tikai dzirdam un redzam, bet arvien paliekam nemitīgā dzirdēšanā, redzēšanā un skatīšanā, un mūsu debesu bagātību saņemšanā. Te ir īsta sirds mierinājuma un spēka noslēpums – nemitīgi skatīt un uzlūkot mūsu prieka īsteno iemeslu. No tā atkarīgas visas lietas.

Te ir iemesls, kāpēc mūsu sirdīs ir tik maz miera un prieka. Citas lietas mēs uzlūkojam tūkstošiem reižu, taču ne tās, kas mums dod dzīvību un mieru. Pat cītīgi klausoties un lasot Dieva vārdu, ir iespējams, ka cilvēks raugās vienīgi pats uz sevi un savu samaitātību, bet neko negūst no Kristus godības, Dieva mūžīgās izredzēšanas un debesu bagātībām.

Ko tad līdzēs viss Dieva vārds? Jo vai tas, ko uzlūkojam un saņemam, nav tas, kas pilda mūsu sirdis? Tas daudziem kristiešiem ir pamatīgs trūkums, ka viņi tik maz raugās uz lielajām un brīnišķīgajām lietām, kas piepildītu tos ar mieru un prieku. Turpretī viņi ar visu savu dvēseli grimst lietās, kas pilda viņus ar ļaunumu, mokām un nemieru. Ko cilvēks visvairāk uzlūko, tas visvairāk viņu iespaido. Dievs, palīdzi!

Tas ir ļoti būtiski, ka šais lietās vadāmies pēc Dieva vārda, jo citādi viss ir velti. Palīdzēsim viens otram ar pamudinājumiem un iedrošinājumiem saņemt mūsu bagātības Kristū. Sirdij nav cita ceļa, kā tikt pie prieka un spēka. Luteram, kas dienu no dienas darbojās ar Dieva vārdu un studijām, nebija cita padoma kā tas, kas ir ikvienai kalpu meitenei: savas dvēseles labklājībai viņš ik dienas iedziļinājās ticības artikulos, desmit Dieva baušļos un dažos labi pazīstamos tekstos par Kristu. Par tiem viņš domāja tūkstošiem reižu. Neviens kristietis vēl nav izdomājis citu veidu, kā gūt savai sirdij garīgu spēku. Lai Dievs mums palīdz tā rīkoties!

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: