Skip to content

Mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi (1. Pēt. 1:22).

by uz Decembris 20, 2015

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi (1. Pēt. 1:22).

Kā mīlestība uz Dieva bērniem ir garīgās piedzimšanas auglis, tā arī pamudinājums uz mīlestību ir domāts tikai atdzimušiem, nevis kuram katram. Nav jēgas izteikt pamudinājumu mīlēt garīgi dzimušo (Gal. 4:29) tam, kas dzimis tikai “pēc miesas”. Veltīgi ir mēģināt atcelt veco ienaidu starp čūskas dzimumu un sievas dzimumu.

Kunga Kristus un apustuļu pamudinājums uz savstarpēju mīlestību attiecas tikai uz ticīgajiem! Lai arī mīlestība mūsu sirdīs ir dzimusi no Gara un izaug no kopības ar Glābēju, līdzīgi citiem Gara augļiem mīlestība prasa rūpes un uzmanību. Tādēļ Svētajos Rakstos atrodami visi šie pamudinājumi uz mīlestību! Un tas ir ļoti bīstami, ja tu esi pazaudējis mīlestību uz saviem brāļiem un māsām.

Pasaulē ir ļoti daudz visādu apstākļu, kas cenšas apslāpēt mīlestību. Mūsu negantais ienaidnieks, labi zinādams, ko panāk ar brāļu nošķiršanu, vienmēr pretojas kristīgai brāļu mīlestībai. Un mūsu sirdīs viņš atrod daudz līdzekļu. Taču mīlestība – šis izcilais kristīgās dzīves auglis – arvien izriet no dzīves Kristū. Un, kamēr vien es dzīvoju patiesā grēknožēlā un ticībā, manī būs arī mīlestība uz brāļiem.

Tādēļ pirmais, tipiskākais un svarīgākais iemesls mīlestības atdzišanai ir ticības dzīves panīkums. Kad kristietī sāk valdīt pasaulīgs prāts un tas vairs nedzīvo ikdienas grēku nožēlā un ticībā, grēkatziņā un žēlastības saņemšanā, tad vienlaikus tas kļūst aizvien vēsāks pret brāļiem un vairāk raugās uz viņu vainām, nekā uz viņiem piešķirto žēlastību.

Arī šai ziņā patiesi ir Tā Kunga vārdi: “Un, tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs” (Mt. 24:12). Turklāt brāļiem arvien būs daudz sliktu ieradumu un neizpratnes, kas šķitīs netīkama un liks atdzist mūsu mīlestībai.

Dažkārt pastāv viedokļu un uzskatu atšķirības, kas šķir brāļu kopību. Atšķirības galvenokārt skar tikai mazsvarīgās lietas, jo attieksmē pret svarīgajām lietām ticīgie visā pasaulē ir vienisprātis. Tomēr arī otršķirīgi viedokļi var mīlestībai radīt nāvīgas brūces.

Tas notiek divos veidos: pirmkārt, kad es nepieņemu, ka brālis var būt krietns un apžēlots kristietis, kaut arī nesaprot visas Dieva vārda mācības tikpat labi kā es. Citiem vārdiem runājot, – kad es nepieņemu, ka uzticīgi Dieva bērni ir atrodami arī starp tiem, kam daudzās lietās ir cits viedoklis. Galu galā es sāku nosodīt visus, kas domā citādāk, un šāds nosodījums arvien izdzēš mīlestību.

Cita lieta ir tad, ja es vēršos vienīgi pret aplamu viedokli, nosodu sava tuvākā vainu vai neprātīgu rīcību – kā Kristus nosodīja Pēteri, kad tas lika lietā savu zobenu, un reiz pat no­sauca Pēteri par “sātanu” (pretinieku). Šāds nosodījums ar­vien var pastāvēt kopā ar mīlestību. Bet pilnībā nosodīt cilvēku, kura vienīgais un absolūtais mierinājums ir Kristus asinis, ir pretēji mīlestībai un apslāpē to.

Otrkārt, tas notiek tad, kad otršķirīgas lietas man kļūst tik lielas un svarīgas, ka sirdī ieņem pirmo vietu, un to pierāda fakts, ka mani domubiedri, nekristieši, top man dārgāki par ticīgajiem. Tā ir bīstama pazīme! Patiešām briesmīgi, ka otršķirīgu lietu dēļ es pret Kristus ienaidniekiem izturos ar lielāku mīlestību nekā pret brāļiem un māsām Kristū, kuriem ir tā pati dārgā ticība mūsu Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus taisnībai.

Kā tas var būt, ka mana Kunga ienaidnieks, kas nekad nav meklējis izlīdzinājumu un Dieva mieru Jēra asinīs un kā zudis grēcinieks nekad nav zemojies Kristus priekšā, bet Dieva Dēlu minis kājām un nicinājis derības asinis, ir man tuvāks nekā Kristus draugi, kam Jēra nāve un ciešanas ir svarīgākais? Vai tas nav aizdomīgi un pretdabiski? Vai tas neliecina, ka otršķirīgas lietas man kļuvušas svarīgākas par manu Pestītāju, jo tās man ir kļuvuši dārgākas par maniem brāļiem Kristū?

Dieva bērnu mīlestību apslāpē tik daudz dažādas lietas, tāpēc ir ļoti svarīgi būt nomodā par sevi un rūpīgi pārdomāt tos būtiskos iemeslus, kāpēc mums jāmīl savi brāļi un māsas, kas ir līdzdalībnieki ar mums žēlastībā!

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
6 komentāri
  1. Mīlestība pēc savas būtības ir ciniska lieta, bet mīlestība pret Dievu vēl jo vairām, jo cik gan cilvēki tika nogalināti dēļ mīlestības pret Dievu. Tāpēc varbūt tieši mīlestība ir tas ļaunums, pret ko ir jācīnās?

    • Paldies par viedokli!
      Manuprāt, te notiek terminu sajaukšana. Mīlestība, kāda tā ir vecākam (Dievam) pret bērniem nekādu ļaunumu citiem nevar nodarīt. Protams, ir egoistiskas mīlestības formas, kurās cilvēki domā, ka mīl savu mīlestības objektu, bet patiesībā mīl tikai sevi, un grib savu mīlestības objektu izmantot savu iegribu apmierināšanai.Tā nu jānošķir, patiesa mīlestība, kas grib kalpot citiem no egoistiskas mīlestības, kas grib kalpināt sev.

      • Piekritīšu šādam formulējumam. Bet mani vienmēr pārsteidz doma par to, ka Dievs ir vecāks un mēs esam bērni. Cik saprotu tā ir vecās derības filosofija, bet jaunā derība mums saka, ka esam vienlīdzī ar Dievu un paši varam lemt pār savu likteni. :)

  2. Iesākumam, Vecās Derības mācības saukšanai par filozofiju īsti nevaru piekrist, lai arī zināms mācības kopums (tā sacīt – filozofija) tur protams ir, jo filozofija ir grieķu termins :)
    Bet par būtību:
    Pirmkārt, Vecās Derības mācība Dievs neparādās vien kā vecāks (lai arī, kur tad vēl iepriecinošāka analoģija!?), bet arī kā žēlastības pilns palīgs, pat kalps. Kā savādāk lai nosauc to, ka Dievs izveda Israēlu no Ēģiptes pirms vēl vispār bija sācis runāt par baušļiem. Tiktai pēc iziešana, paēdināšanas un ēģiptiešu briesmu novēršanas ir runa par baušļiem.
    Otrkārt, kur tad Jaunā Derība runātu par Dieva un cilvēka vienlīdzību? Tiesa, Jēzus nenāk kā bargs baušļu skaldītājs, lai arī likuma nezināšanu, nesludināšanu vai nonicināšanu Viņam nevar pārmest un nepārmet.
    Ar to “paši sava likteņa lēmēji” ir tā, ka, protams, Jēzus pieļauj šādu iespēju, bet tā nenāk cilvēkam par labu. Tas, ko Savējiem piedāvā Jēzus ir dzīvība un Dieva mīlestība. Savukārt “savas laimes kalējiem” paliek elle un nāve. Nevis tāpēc, ka Jēzus nemīl Savus bērnus (radīti mēs visi esam kā Viņa potenciālie bērni), bet tāpēc, ka pasaulē viss labais ir tikai pie Dieva. Neesi pie Dieva, tev gar degunu paiet viss labais. Tāpēc, ja kāds grib izvēlēties slikto, tagad ir brīvība to darīt. Tomēr, vai ir vērts iet pašam pret savu labumu?

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: