Skip to content

Es slavēšu To Kungu vienumēr, Viņa teikšana arvien būs manā mutē (Ps. 34:1).

by uz novembris 8, 2015

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Es slavēšu To Kungu vienumēr, Viņa teikšana arvien būs manā mutē (Ps. 34:1).

Tā saka daudz pieredzējušais un pārbaudītais Dāvids. Un tā ir jāsaka arī kristietim, kuram pieder visas Kristus bagātības, ka viņš savā svētīgajā stāvoklī vienmēr ir priecīgs un pateicīgs, kā saka apustulis: “Esiet priecīgi vienmēr.. Par visu esiet pateicīgi. Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums” (1. Tes. 5:16, 18).

Pirmkārt, tas noteikti ir mazākais un svētīgākais Dieva bērnu pienākums, ka viņi iesāk dzīvot debesu dzīvi jau pašreizējā laikā, slavējot un cildinot savu Dievu, priecājoties, mīlot un godinot savu Debesu Tēvu par visu, kas Viņš ir un ko Viņš darījis, dara un vēl darīs viņu labā. Kurš spēj uzskaitīt visus Dieva slavēšanas iemeslus?

Taču ne mazāk svarīgi ir laikus pārdomāt, kāds grēks ir nepateicība, kas nes sev līdzi daudz nelaimīgu seku – “nepateicība ir kā sausi, kaltējoši laika apstākļi, kas liek izžūt visiem Dieva žēlastības avotiem”. Un nepateicība ir tāda cilvēka prāta apmātība, kas neredz visu labo, kas tam dots, un, pat būdams pats lielākais veiksminieks virs zemes, cilvēks ies cauri dzīvei nelaimīgs un pats sev par postu būs nemitīgas neapmierinātības moceklis un Dieva godības noliedzējs.

Pat cilvēkam ar visniecīgākajiem īpašumiem šai pasaulē ir iemesls slavēt, pateikties un bez mitas cildināt savu Dievu. Jo, pat nedaudz iepazīstot Dieva būtību un darbu, mums jābūt pildītiem ar Viņa slavu: “Visa pasaule ir pilna Viņa labestības. Debess un zeme ir pilna Viņa godības.” Pat cilvēkam, kam ticis vismazāk laimes šai pasaulē, ir gana liels iemesls teikt un slavēt Dievu par Viņa būtību.

Vēl jo vairāk tev ir jābūt pateicīgam tad, ja esi starp tiem, kas sirdī pieredzējuši Viņa lielo žēlastību un līdzcietību un tikuši apžēloti ar lielo aicinājumu uz Kristus valstību, svētīti ar Svētā Gara apgaismību, mācījušies iepazīt sevi un savu Glābēju un kļuvuši par Dieva bērniem.

Turklāt tu varbūt esi baudījis ļoti daudz redzamu svētību no Dieva, miesīgi un garīgi; tev ir Dieva vārds un dienišķā maize, jā, viss, kas nepieciešams šīs dzīves ceļojumam. Kā gan tu nepateiksies un nemīlēsi savu Dievu! Bet, ja tu visu to aizmirsti, paliec neapmierināts un nepacietīgs un raugies tikai uz sīkām nepatikšanām, tad tā ir nepateicība, kas nevar palikt nesodīta. Kristietim ir jābūt laimīgam un pateicīgam.

Ja esam sapratuši, ka nepateicība ir ļoti bīstams un destruktīvs grēks, tad ir palicis vēl viens jautājums: kā iegūsim tādu sirdi, kas pareizi uzlūko labās Dieva dāvanas, par tām pateicas un slavē Viņu? Te nepalīdzēs nekas cits, kā darīt to, ko saka apustulis: “Mosties!” Te nepalīdzēs nekas cits, kā paturēt Dievu savu acu priekšā, jo tas ir īstais ceļš. Visnedzīvākās un nepateicīgākās sirdis ir tikušas piepildītas ar Dieva teikšanu un slavēšanu, kad tās atvērušās un ieraudzījušas Dievu un labās lietas, ko Viņš darījis un ik dienas mums dara.

Tādēļ, kad Dāvids gribēja patiesi atmodināt savu dvēseli Dieva slavēšanai, viņš sacīja – “un neaizmirsti, ko Viņš tev laba darījis” (Ps. 103:2). Ja Viņš nav darījis tev nekā laba, tad tev nav iemesla Viņam pateikties. Un, pat arī ja Viņš nebūtu mums darījis nekā laba, tad mums nāktos Viņu slavēt Viņa paša dēļ. Mūs taču pievelk izcilas personības arī tad, ja neesam pieredzējuši no tām nekādu labvēlību!

Tomēr īstā pateicība Dievam nesatver sirdi, iekams tā nav pieredzējusi Viņa lielo žēlastību, kas kausē un atdzīvina cilvēka sirdi. Tādēļ mēs nevaram nevienam nopietni likt slavēt Dievu, kā vien tiem, kas piedzīvojuši Dieva lielo žēlastību un tikuši izglābti no nāves un velna varas, un atdzimuši no Dieva Gara.

Mirušie Tevi neslavē, Kungs! Un, ja cilvēks nepiedzimst no jauna, tas nevar redzēt Dieva valstību. Tas ir akls un miris. Tas neredz Dieva lielo godību. Vest šādu cilvēku pie sirsnīga prieka un pateicības būtu tas pats, kas censties padarīt sniegu un ledu siltu.

Gluži kā ir veltīgi pašam censties iesildīt sirdi un darīt to pateicīgu, iekams esam piedzīvojuši Dieva labestību, tāpat arī kļūst ļoti viegli un vienkārši būt pateicīgam, ja esam baudījuši un redzējuši, ka Tas Kungs ir labs, jo tad sirds pati pateicas un slavē Viņu.

Israēla bērniem nebija grūti slavēt un cildināt Dievu, kad viņi bija izgājuši cauri Sarkanajai jūrai un redzējuši, kā viņu ienaidnieki ir aprakti tās viļņos. Toreiz tas bija pavisam viegli. Viņu sirdīs bija neatvairāma tieksme paust Dieva godu un slavu. Tad klausies, kā viņi gavilēja par Tā Kunga darbu, kāds Viņš ir un ko Viņš paveicis. Pateicīgas un slavējošas sirds noslēpums ir skatīt To Kungu.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: