Skip to content

Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm (Jņ. atkl. 21:4).

by uz novembris 1, 2015

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis (Jņ. atkl. 21:4).

Kad būs pagājis viss, kas pieder pirmajām lietām, t. i., pir­ma­jam laikmetam, iznīcīgajam laikam virs zemes – “asarām”, “bēdām”, “vaidiem”, “sāpēm” un “nāvei” –, tad paliks vienīgi prieks un svētlaime pie Dieva labās rokas mūžīgi. Tad es nekad vairs neraudāšu, nebaidīšos un necietīšu no grēka varas manī, no velna kārdinājumiem un pārbaudījumiem, no pasaules ļau­nu­ma, nicinājuma un zaimošanas.

Padomā, ko tas nozīmē. Es nekad vairs necietīšu no grēcīgām domām un vēlmēm, bet vienmēr būšu svēts, tīrs, brīvs un dievbijīgs. Es savā sirdī jutīšu bezgalīgas svētlaimes saviļņojumu. Man būs sirds, kas pilnīgi un nevainojami mīlēs Dievu, tāda sirds, kurai nav lielāka prieka kā uzlūkot un baudīt svētās un dievišķās lietas. Tad vairs nevajadzēs mudināt mīlēt Dievu, jo sirds tad vienkārši nespēs nemīlēt Viņu un visu, kas Viņam pieder, – gluži kā kaismīgs mīlētājs mīl ar visu savu sirdi, un tas dara viņu laimīgu.

Kas tas būs par svētīgu laiku, kad mums vairs nebūs grēka! Mums vairs nebūs jācīnās pret dumpīgu sirdi, kas visu laiku grūž mūs prom no Dieva. Mūs vairs nemocīs dziļā samaitātība, kūtrums un vēsums, dusmas un nepacietība, lepnums un kaunēšanās apliecināt Kristu. Tad mēs vairs neklupsim un neapbēdināsim Garu un grēcīgas domas un darbi neievainos mūsu sirdsapziņu. Tad mums būs mūžīga atdusa.

Mēs arī vairs nešaubīsimies par Dieva mīlestību. Mēs nekad vairs neteiksim: “Kā es varu zināt, ka esmu godīgs Dieva priekšā, ka mana atgriešanās ir patiesa un ticība – dzīva? Es baidos, ka viss, ko daru, ir liekulība un Dievs ir dusmīgs uz mani.” Nē, tas viss pieder pirmajām lietām – mūsu dzīvei virs zemes.

Tas viss tagad pārvērtīsies par slavas dziesmu. Mums vairs nebūs jābīstas par Dieva nelabvēlību. Mūsu sirdīs vairs nebūs sāpju, un debesis netiks sajauktas ar elli. Šeit nereti gadās tā, ka ticīgie sajūt Dieva dusmas, kas veļas pāri kā trauksmainas bangas (Ps. 88:8). Taču, kad pirmās lietas beigsies, ticīgie visā pilnībā baudīs un redzēs, ka Tas Kungs ir labs (34:9). Un tie dzirdēs Viņu sakām: “Es tev mazu brīdi apslēpu Savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos” (Jes. 54:8).

Mēs atkārtojam vēlreiz: “Padomā, cik svētīgs būs sabata miers un atdusa, kad mēs nejutīsim vairs miesas un velna kārdinājumus! Jau sajust ļaunā kārdinājumu kristietim ir ļoti sāpīgi. Vienā brīdī nāk prātā šausmīgās un zaimojošās idejas par Dievu, Kristu un kādām svētām patiesībām. Nākamajā brīdī seko kārdinājums pievērsties laicīgām lietām, spēlēties ar grēku, meklēt prieku miesas kārībās, kas gatavas aizdegties kā šaujampulveris, kam piešauta dzirkstele.

Mēs atrodamies nemitīgās briesmās. Ikviens maņu orgāns, ikviens mūsu loceklis, ikviena radīta būtne var kļūt mums par kārdinājumu. Mēs tik tikko spējam atvērt acis, neapskaužot tos, kas ir augstāk par mums, vai nenicinot tos, kas ir zem mums. Cik drīz mēs aizmirstamies, palaižam mēli un nespējam savaldīt savu sirdi!

Ja mums ir ass prāts, mēs ātri kļūstam lepni! Ja mums ir tiesības komandēt, cik drīz mēs lietojam aplam savu varu! Ja esam padotie, cik drīz mēs sākam kurnēt un sūdzēties par citu privilēģijām un kritizējam viņus! Tāda ir mūsu sirds šai pasaulē. Padomā, kā būs tad, kad kļūsim pilnīgi brīvi no visa šī ļaunuma! Un tā tas būs uz mūžu mūžiem, jo pirmās lietas būs pagājušas.

Tomēr visas šīs runas aizvien ir gluži bērnišķīgas, un mēs runājam tikai par ļaunumu, no kura izbēgsim. Bet kurš gan spēj aprakstīt visas tās labās lietas, ko saņemsim? Tās ir lietas, ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nākušas (1. Kor. 2:9). Tikai padomā: ko visvarenais Dievs darīs, kad Viņš vēlēsies iepriecināt Savu mājās pārnākušo bērnu? Viņš radīs bezgalīgu svētlaimi. Ja nepieciešams, Viņš radīs mūsos tādas sirdis, kas pašas spēs just neizteicamu prieku.

Bieži mēs sajūtam, kā mijas prieks un bēdas atkarībā no garastāvokļa un, piemēram, kādreiz sirds priecājas bez īpaša iemesla! Cik gan prieka apreibušus Dievs darīs cilvēkus, kad visi apstākļi kļūs svētīgi un arī sirdis būs darītas veselas un līksmas! Mēs saprotam, ka īstajā laikā, gribēdams radīt mūžīgu svētlaimi, Dievs spēs darīt šīs neizteicamās lietas.

Otrkārt, mēs zinām, ka Viņš, būdams pati mīlestība, patiešām grib to darīt, – kaut arī mēs, ļauni būdami, joprojām vēlamies radīt sev debesis te, virs zemes. Kungs, izdzen tumsību no mūsu dvēselēm. Vai mūsu nākotne nesola mums neizteicamas lietas, kā Tu pats to sacīji?

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: