Skip to content

Dievs ir uzticīgs un taisns, Viņš mums piedod grēkus (1. Jņ. 1:9).

by uz augusts 16, 2015

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Ja atzīstamies savos grēkus, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus (1. Jņ. 1:9).

No Dāvida vārdiem Ps. 32:3, 5 mēs mācāmies, kas ietilpst grēksūdzē. Tur sacīts: “Kad es klusēju [par maniem smagajiem grēkiem, ko biju darījis], mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu. .. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” un Tu man piedevi manu grēka vainu.” Te mēs mācāmies, ka grēksūdze tiek sacīta Dievam. “Es izsūdzēšu Tam Kungam,” saka Dāvids.

No tā mēs redzam, ka klusu ciešana nozīmē klusēt Dieva priekšā. Bet kāds var jautāt: “Ko tas nozīmē?” Kā ir iespējams ciest klusu Dieva priekšā? Viss taču ir atklāts Dieva acīm! Tomēr mēs pazīstam šo klusu ciešanu no savas pieredzes. Dāvida mutē tas nozīmē izmantot savu grēku, savu nospiesto un apgrūtināto sirdsapziņu, lai attālinātos no Dieva, līdz grēka izjūta atdziest pati par sevi, jo tad cilvēks nedodas pie žēlastības troņa, nezemojas Dieva priekšā, neatzīst savu grēku un nemeklē piedošanu.

Bet šo vārdu var arī lietot par visu garīgi mirušo – no grēkiem neatgriezīgo – pūli. Visa pasaule klīst apkārt un Tā Kunga priekšā cieš klusu par savu grēku. Tāpēc pasaule paliek nesvētīga. Tā nepazīst savu grēku un nespēj to pareizi atzīt. Tādēļ vārds “atzīt” ietver sevī atgriešanos, prasmi pazīt grēku un lāstu, kā arī meklēt žēlastību Kristū. Tas viss nepieciešams, lai kļūtu līdzdalīgs Kristus pelnītajā piedošanā.

Tādēļ zemē, kur mita pazudušais dēls, bija jāizceļas lielam badam un trūkumam, lai dēls mācītos domāt par tēva namu un aptvertu smago grēku, ko bija darījis, pamezdams savu tēvu, aiziedams un izšķiezdams savu mantojumu. Tikai tad viņš nāca pie prāta un teica: “Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu, pieņem mani par vienu no saviem algādžiem” (Lk. 15:18–19).

Tādā veidā pats Kristus runāja, gribēdams izskaidrot, kas ir atgriešanās. No šiem vārdiem mēs varam saprast, kas ir īsta grēksūdze. Pazudušais dēls nepieminēja nevienu īpašu grēku, bet vienīgi teica: “Es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” Viņš neteica: “Šis vai tas grēks ir pelnījis tavu nepatiku,” bet – “es, kā tāds, esmu necienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu”.

Ko no tā mācīsimies? Proti – tā nav patiesa atgriešanās, kad cilvēks apzinās un atzīst tikai vienu vai otru grēku, bet vienlaikus paliek ļoti apmierināts par daudzām pozitīvām iezīmēm sevī. Jo cilvēkam, kas atgriežas, ir jājūtas pavisam pazudušam un necienīgam. Turklāt pazudušais dēls nepalika turpat, bet devās pie sava tēva. Tā ir aplama grēknožēla, ja tu paliec tur, kur esi, tālu no Dieva, – dzīvojot pasaulē un grēkā.

Ievēro, ka pazudušais dēls sacīja: ”Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem.” Tā bija paštaisnība un neticība, kad ar kalpošanu savam tēvam viņš gribēja no jauna izpelnīties šīs tiesības. Dēls neticēja, ka no tīras žēlastības varētu atgūt pilntiesīgu bērna stāvokli. Tā arvien notiek ar cilvēkiem, kas nāk pie atgriešanās.

Bet ievēro, ka tēvs nepievērsa uzmanību šai labi domātai, bet aplamai idejai. Bībele saka: “Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.” Ak, nesalīdzināmā un dievišķā piedošana! Vai tēvam nebija pamats sacīt: “Ej prom, tu necienīgais, nelietīgais dēls! Tu esi izšķiedis mantojumu! Tu esi pazaudējis savas dēla tiesības!”

Taču nē. Tēvs neizteica nevienu pārmetumu par sava dēla grēkiem, nedz arī prasīja kaut mazāko kompensāciju. Tēvs tūdaļ to ietērpa vislabākajās drēbēs, lika gredzenu pirkstā un āva kurpes viņa kājās. Par godu viņa pārnākšanai tēvs sarīkoja grandiozus svētkus un mielastu. Šādā veidā pats Kristus apraksta dievišķo piedošanu. Šādi Viņš grib būt pazīstams un uzlūkots.

Tēva sirds bija nemainīgas žēlastības un piedošanas pilna, pat tad, kad pazudušais dēls bija aizgājis un grēkojis pret tēvu visbriesmīgākajā veidā. Viņa sirds neizmainījās ar dēla pārnākšanu. Tā bija samierināta ar dēlu jau iepriekš. Bet dēls, kas bija aizgājis prom, neguva no tā nekādu labumu, iekams nepārradās mājās.

No tā mācīsimies, ka Dievs ir samierināts arī ar bezdievīgo, neticīgo un neatgriezīgo, jo vienā dienā Kristus izpirka visus grēkus. Arī viņiem ir nopelnīta žēlastība un piedošana. Arī viņiem ir vislabākās drēbes – Kristus taisnības spoži spīdošais zīds, kas ticis sagatavots pirms ilga laika un pacietīgi gaida, kad cilvēks to saņems.

Te mēs varam apgūt to, ka svētīgā stunda pienāk tad, kad nabaga grēcinieks patiešām saņem žēlastību, piedošanu un dievbērnības tiesības, proti – kad tas pirmoreiz nopietni atgriežas pie Tā Kunga, t. i., kad tas pirmoreiz izmist par sevi un visiem saviem darbiem – grēksūdzi, lūgšanu un labošanos – un pievērš savas bēdīgās, izsalkušās un izslāpušās dvēseles acis krustāsistajam Kristum. Un vēl svētīgāk ir tad, kad tas pirmoreiz apjauš savu glābšanu un mūžīgo svētlaimi Kristū un pirmoreiz ierauga Evaņģēlijā to, ko iepriekš nebija redzējis – ka Kristū viss ir sagatavots, pietiekams un vairāk kā pietiekams.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: