Skip to content

Vai kristīgā baznīca ir iznīcināma?

by uz jūlijs 16, 2015

The Christian Tribes of Khandamal Under SiegeŠķiet, mūsdienu kontekstā mums, Rietumu patērētāju ideoloģijas telpā dzīvojošajiem, precīzāks šķistu jautājums par to, vai kristīgā baznīca iznīks? Skeptiskāki kritiķi varētu pat jautāt vēl indīgāk: „Cik ilgi viņa vēl varēs pastāvēt?”

Man kā kristietim šāda nostādne nav simpātiska. Tomēr zināms pamats šādiem jautājumiem ir rodams, jo tik daudzās vietās dievnami kļūst tukšāki un tukšāki, un tos apmeklē aizvien vecāka gada gājuma baznīcēni. Turklāt, arvien vairāk sabiedrības (demokrātiskas?) izvēles ir saistītas ar Bībeles Svētajiem Rakstiem svešām dzīves mācībām un praksēm.

Tomēr vairāku iemeslu dēļ esmu pilnīgi pārliecināts, ka Kristus draudzi uz zemes nevarēs iznīcināt, un tā pastāvēs līdz pat pēdējiem laikiem. Tā varēs stiprināt ticību apžēlotajiem grēciniekiem baznīcās un draudzēs, kā arī nest Kristus žēlastības vēsti visai pasaulei.

Pirmais un galvenais iemesls pārliecībai par Kristus draudzes neiznīcināmību ir tās Kunga un Pestītāja apsolījums – Viņš bija, ir un būs ar Savu draudzi (sal. Mt 28:20). Viņa apsolījums ir bez nosacījumiem, proti, tas nav atkarīgs ne no pasaules attīstības, nedz arī no cilvēku grēcības. Šis apsolījums ir tik drošs, ka tas nav atkarīgs pat no Kristus tautas, proti – kristiešiem. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet Kristus žēlastības apsolījumi nav un nebūs atkarīgi no mums, kristiešiem, jo mēs esam grēcīgi. Visbiežāk sanāk, ka realitāte ir vēl pārsteidzošāka, un Dievs dara Savu pestījošo darbu par spīti Savu bērnu grēcīgumam. Kāda pasena anekdote labi raksturo šo brīnumu: viens izbijies Romas katoļu baznīcas pārstāvis, kad franču ķeizars Napoleons tuvojās Romai, savas bailes atklāja kādam no kardināliem: „Mācītāj! Napoleons grib iznīcināt mūsu baznīcu!” Uzrunātais mierīgi atbildējis savam satrauktajam padotajam: „Diez vai Napoleons spēs izdarīt to, ko mēs paši līdz šim neesam spējuši izdarīt.”

 

Manu pārliecību par baznīcas neiznīcināmību apliecina arī vēsturē rodamais. Jau Vecās Derības laikā Dieva tauta bija bagāta Dieva žēlastībā par spīti savai grēcībai. Piemēram, kad lielais pravietis Elija bija pilnīgi pārliecināts par to, ka Dieva kalpu Israēlā vairs nav (to viņam ziņoja ar acīm vērotais un ar ausīm dzirdētais), tad Dievs Pats ar Savu žēlastības pilno balsi viņam, pieļauju – viņu mierinot, atgādināja, ka Dievs Sev ir pasargājis ticīgos (1Ķēn 19:18). Arī pēc Jēzus zemes dzīves pieredzēts, ka Kristus baznīcas spēks nebija Romas impērijā un tās varas struktūrās, bet imperators Konstantīns tikai ar kristietības legalizēšanu piedzīvoja, cik liels gara spēks ir šai vēl nesen vajātajai un tik daudzu pasaules acīs nenozīmīgu ticīgo kopībai. Galu galā, nav nemaz jāmeklē pārlieku ģeogrāfiski un hronoloģiski tālu, jo 19.gs. beigās latvieši bija kristīga tauta, par spīti tik daudzām nelāgām darbībām, kuras pret latviešiem bija darījuši mācītāji un daudzi, kas skaļi sludināja kristietību, bet dzīvoja pretēji Kristus mācībai. Tātad, arī vēsture liecina, ka Dieva žēlastības vēsts izplatās un nostiprinās Dieva tautas šķietamā vājumā, un pat par spīti Viņa bērniem.

 

Visbeidzot, kā trešo un pēdējo (lai arī vēl var minēt citus) argumentu vēlos minēt to vienkāršo patiesību, ka kristīgā mācībā ir tieši tas, ko cilvēkam vajag. Pirmkārt, tajā ir aicinājums sakārtot savas attiecības ar Radītāju. Protams, grēcīgie cilvēki sevi tik labprāt nodarbina ar citām lietām, bet tikai Kristus draudzē cilvēks patiesi var atrast Dievu tādu, kāds Viņš ir, nevis kādu cilvēki izdomājuši tik daudzās citās reliģijās un garīgajos meklējumos, bet tādu, kāds Viņš ir atklājies pirms Jēzus Kristus nākšanas, Pestītāja zemes dzīves laikā, un arī pēc tam. Turklāt, tieši kristīgā mācība palīdz cilvēkam sakārtot arī attiecības ar sevi pašu un sev apkārt esošajiem. Tas gan nav kristietības pirmais un galvenais uzdevums, bet ejot pret Dieva prātu (gribu) cilvēks dara sev un apkārtējiem tikai īslaicīgu prieku un tam neizbēgami seko vilšanās un ciešanas.

 

Protams, Dieva dotās grēcīgā cilvēka smadzenes un spēki spēj izkalkulēt pret Dieva patiesību esošus vārdus un darbus. Tomēr tie nenes cilvēkam un viņa tuvumā esošajiem laimi. Tāpēc cilvēks instinktīvi jūt, kad vairs tālāk nevar. Līdzīgi ir tad, kad cilvēks ir pārāk daudz laika veltījis izklaidēm un savu iegribu īstenošanai, kad vienā brīdī viņam tas viss tik ļoti sāk dergties, ka viņš vēlas atteikties no visa neīstā un pieķerties kam patiesam un spēku dodošam. Arī tādas ilgas pēc patiesības var noslāpēt, bet, atkal jau, iešana pret Dieva nolikto kārtību nav cilvēkam par labu, bet par apgrūtinājumu un ciešanām.

 

Tik daudz par tikai trijām no daudzām lietām, kuras man dod drošu pārliecību par to, ka kristietība neiznīks un to neiznīcinās, bet, ja to kā tik daudzas reizes iedzīs pagrīdē vai vienaldzībā, tā kā kūdras ugunsgrēks kaut kur atkal izlauzīsies ārā un vienlaikus sildīs un dos gaismu visiem, pēc Dieva patiesības un vēl vairāk – Viņa žēlastības – izsalkušajiem, un dedzinās visus, kas noraidījuši Dieva žēlastību. To mēs zinām ticībā un kādas paaudzes piedzīvos arī skatīšanā. Mūsu, kristiešu, patiesā lūgšana ir par to, lai pēc iespējas vairāk būtu pirmie, un pēc iespējas mazāk – pēdējie. Varbūt arī mēs varam daudz darīt lietas labākam atrisinājumam?

Dievam vien lai ir gods!

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: