Skip to content

Par zosi un gulbi: 600 gadi kopš Jana Husa nāves

by uz jūlijs 6, 2015

Huss un ML 2001_Jan_Hus_Obverse_detail1415.gada 6.jūlijā uz sārta tika sadedzināts Jans Huss (ap 1369. – 1415.). Viņa pēdējo vārdu starpā bija apgalvojums, ka šajā brīdī tiek cepināta zoss, bet nāks gulbis, kuru nevarēs uzveikt. Tā ka huss čehiski nozīmē zoss, tad gadsimtu vēlāk šie vārdi tika saprasti, kā pareģojums par Luteru, kuru nereti sāka attēlot ar gulbi.

Jans Huss ir viens no ticīgajiem un baznīcas darbiniekiem, kuri nereti tiek dēvēti par kristīgās baznīcas pirmsreformatoriem. Viņu pieskaita Reformācijas priekšvēstnešiem vispirms jau tāpēc, ka viņa sacītais radīja ticīgo pārdomas un jautājumus, kas arī Reformācijas laikā tika atkal pacelti. Bez tam, vairāki no viņa paustajiem viedokļiem rada savu piepildījumu pēc viņa nāves.

Īsi par pašu Husu. Viņš dzimis zemnieku ģimenē, iestājies benediktīniešu klosterī un ticis iesvētīts par garīdznieku. Studējis Prāgas Universitātē, kur 1394.gadā ieguvis teoloģijas bakalaura grādu. 1400.gadā Husu ievēlēja par dekānu vienā no universitātes fakultātēm, vēlāk arī vairākkārt pildījis universitātes rektora pienākumus. 1402.gadā kļuvis par mācītāju čehu draudzei Bētlemes kapelā.

Husu ietekmējuši angļu domātāja un baznīcas darbinieka Džona Viklifa (1320. – 1824.) uzskati, kurus no Anglijas līdzi atveda Bohēmijas studenti. Tajos angļu pirmsreformators aicināja atgriezties pie senbaznīcas ticības dzīves vienkāršības, nosodīja kļūdas baznīcas mācībā un praksē. Huss mazāk pievērsās Viklifa izteiktajai mācības nosodījumam, un kritizēja grēku atlaidas, attēlu pielūgšanu un dažādus praktiskos baznīcas pārkāpumus.

Huss bija populārs sludinātājs. Sprediķos viņš bieži izklāstīja savus uzskatus baznīcas jautājumos, teoloģijā un arī politiski – sociālajā sfērā. 1410.gadā viņu atstādināja no visiem ieņemtajiem amatiem un viņš devās klejot un sludināt. 1411.gadā viņu apsūdzēja ķecerībā (herēzē). Par spīti opozīcijai, ekskomunikācijai, un pavēlēm ierasties Romā, Huss turpināja darboties un bija ārkārtīgi populārs sludinātājs un rakstnieks. Dzimtajā zemē viņš baudīja zināmu drošību, tāpēc vairākus gadus varēja darboties par spīti augsto kungu izteiktajiem sodiem. 1415.gadā Husu izsauca uz baznīcas koncilu Konstancē, kur viņam sarīkoja tiesu, apsūdzēja maldos un notiesāja uz nāvi. Šis lēmums bija īpaši netaisns, jo laicīgais valdnieks (ķeizars Sigismunds) bija garantējis Husa neaizskaramību, bet neturēja savu solījumu.

Husa ticības apliecinātāja nāve Bohēmijā izraisīja nacionālu sacelšanos. Ar “Četriem Prāgas artikuliem” (1420.g.) Husa piekritēji – husīti – pieprasīja Tā Kunga mielastu abos veidos, simonijas nosodījumu, atcelt baznīcas ierobežojumus sludināt Dieva Vārdu un garīdzniecības laicīgās varas un bagātības uzkrāšanas izbeigšanu. Husītu kustības apspiešanai tika rīkotas vairākas ekspedīcijas, kas izvērtās husītu karos (1419. – 1434.), kuri noslēdzās ar 1436.gada Bāzeles vienošanos, kurā mērenajiem husītiem pieļāva saņemt Vakarēdienu abos veidos. Radikālie husīti (taborīti) pieprasīja pilnīgas baznīcas prakses reformas, par pamatu ņemot Bībeli, Dieva Vārdu. Viņi izvēlējās kristīgu un demokrātiski komunistisku dzīves veidu, un vēl laiku turpināja pretoties līdz abas puses pieņēma tādu kā pamieru.

Lutera dzīvē bija vairākas ļoti tiešas paralēles ar Husu. Pirmkārt, tanī laikā viņi abi dzīvoja vienā valstī – vācu nācijas Svētās Romas impērija. Otrkārt, abi bija vienkāršas izcelsmes. Treškārt, abi bija mūki, mācītāji un universitātes pasniedzēji. Ceturtkārt, abi iestājās pret daudzām mācības un prakses kļūdām baznīcā. Piektkārt, abus baznīcas vadība gribēja apklusināt un izsludināja par ķeceriem. Sestkārt, abus izsauca ļoti augstā sapulcē un abi saņēma valdnieka drošības garantijas. Pie tik daudz līdzībām, nav brīnums, ka viņus abus bieži salīdzina. Gadsimtu pēc husītu kariem lielākā daļa mēreno husītu (utraquisti) pievienojās luteriskajai Reformācijai.

Jana Husa piemiņa un pētniecība arvien ir ļoti dzīva Čehijā, kur viņu uzlūko kā garīdznieku, revolucionāru un nacionālu varoni. Vispārējās baznīcas vēsturē viņš arvien ir nozīmīgs kā paraugs ar to, ka viņš, atsaucoties uz Rakstu mācību, aicināja sekot Rakstiem un iestāties par Viņu pausto patiesību.

Paldies Dieva par katru kristieti, kas patur Svētos Rakstus savā sirdī un nebaidās tos apliecināt!

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: