Skip to content

Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja (Mt. 25:5).

by uz jūnijs 14, 2015

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja (Mt. 25:5).

Šie Kristus vārdi par desmit jaunavām – gudrām un ģeķīgām – īstenojas mūsu acu priekšā ik dienas, vērojot neaptveramo miegainību un remdenību, kas tik plašā mērogā valda kristietībā. Pasaule ir garīgi mirusi, akla un vieglprātīga. Gadu pēc gada liekulis krāpj pats sevi ar viltus ticību un viltus cerību. Arī cilvēki, kas atdzimuši ticībā, kļūst aizmāršīgi, miegaini un nevērīgi. Viņi apstājas pusceļā vai atgriežas atpakaļ garīgā nāvē.

Un iemesls tam ir Līgavaiņa kavēšanās. Laiks rit lēni un nogurdinoši. Nekas zīmīgs vai ievērības cienīgs nenotiek. Šodiena ir tāda pati kā vakardiena, un viens gads līdzinās citam. Nav manāmas Tā Kunga atnākšanas zīmes. Bezdievji plaukst un līksmo savā labklājībā. Tie šķiet laimīgi, droši un priecīgi.

Bet tas, kas bīstas To Kungu un meklē neredzamās lietas, tiek saukts par ģeķi jeb muļķi. Tam nereti gadās nelaimes un grūtības. Tūkstošiem valdzinošu lietu ņirb viņam gar acīm un ausīm, un sirds tiek kārdināta ar zemes lietām. Viss runā par labu pasaulei. Un tikai nedaudzi nāk pie mums ar brīdinājuma, modināšanas un mierinājuma vārdiem.

Dieva vārds tiek atstāts novārtā. Lūgšanas, ticības apliecināšana un vajāšanas vairs nenotiek. Tāda ir ļaunā diena un tumsības stunda, kad kristietis kļūst miegains, auksts un snaudošs. Un, ja tas ilgstoši guļ, eļļa, kas viņam reiz bijusi, var izžūt šīs snaudas laikā, un cilvēks jūtas drošs, palikdams akls un garīgi miris.

Miegainība un vēsums apdraud arī dzīvos kristiešus, kad garīgās un debesu lietas tiem kļūst sīkas un nesvarīgas, bet pasaulīgās lietas – lielas un svarīgas. Tas atklājas apstāklī, ka kristietis dažkārt kļūst pašapmierināts un pārdrošs. Tas neuztraucas par saviem grēkiem, viņā nenorit cīņas starp Garu un miesu, viņā nav baiļu no ienaidnieka, nav šaubu un aizdomu par sevi.

Tāds toreiz bija Pēteris, sacīdams: “Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos” (Mt. 26:33), un pēc dažām stundām aizliedza savu Kungu. Šādā stāvoklī bija Dāvids, kad uzkāpa uz jumta un vērsa savu iekāres pilno skatu uz sievieti, nebaidīdamies ne no kādām briesmām. Tāds ir cilvēks, kad tam nerūp pieaugšana labajā un viņu neiepriecina Kristus žēlastība, kā arī Dieva vārds un lūgšana vairs nav tuva viņa sirdij.

Tas raksturo krietnu ticīgo. – Dzīvs kristietis no garīgi miruša atšķiras ar to, ka ticīgais drīz sāk raizēties par savu pašapmierinātību un Tā Kunga acu skats viņu drīz atmodina, ka tas dodas laukā, rūgti raudādams. Vai arī, kad vieglprātība viņu noved tik tālu, ka Dievam jālieto ārēji līdzekļi kā sods un pārmācība, vai Nātāna draudīgais padoms, lai tas beidzot to pieņemtu, uzklausītu brīdinājumu, atzītu grēku un miegainību un gribētu laboties.

Taču, kad cilvēks aizvien paliek pārdrošs, apmierināts un neļauj sevi brīdināt, tā ir zīme, ka miegainība un vieglprātība ir pārvērtusies par garīgu nāvi un aklumu. Kā Jūda Iskariots tas paliek savā grēkā, ko pats apzinās, noliedz, slēpj un aizstāv. Tas ir līdzīgs ģeķīgajām jaunavām, kas ārēji izliekas gudras, bet tām trūkst žēlastības dzīves un pieredzes, un tās nemainās, līdz durvis tiek aizvērtas.

Cik gan briesmīgs ir cilvēka stāvoklis, ka tas nespēj sevi nopietni pārbaudīt, apstāties un apsvērt šīs ārkārtīgi būtiskās lietas, ka tas nebīstas par sevi un tam nav ne mazāko aizdomu par savu stāvokli? Bet tāda ir cilvēka daba, kura apliecina biedinošo garīgo nāvi, kas ir grēkākrišanas alga – “tu mirdams mirsi”, un kura pauž to, kas sacīts Vēstulē romiešiem: “Dieva bijības nav viņu acu priekšā” (Rom. 3:18). Viņi klausās, lasa un tic, ka tūkstošiem citu ir savu iedomu pievilti un nonākuši nepatikšanās, taču viņi paši nebīstas, ka varētu tapt pievilti. Viņi lasa un klausās sava stāvokļa raksturojumu, taču neņem to nopietni, bet steidzīgi pievēršas citām lietām.

Patiesi ir Lutera vārdi: “Tam, kas nebīstas par sevi, patiešām ir iemesls bīties,” – tam ir jābīstas pa īstam. Ja cilvēks par sevi nedz bīstas, nedz nojauš ko ļaunu; ja tas dzīvo slepenos un mīļos grēkos un nesaskata tur briesmas; ja viņš par grēku neraizējas un ir apmierināts savā dievbijībā, tad tās ir patiesi briesmīgas zīmes, kas liecina par slepenu, garīgu nāvi. Šīs zīmes vēstī par mūžīgās nelaimes tuvošanos.

Bijīgs gars katrā ziņā ir dzīva kristieša raksturīga iezīme. Kādreiz šādi ticīgie bīstas pat tad, kad nav briesmu. Tie ir bažīgi. Tie baidās sevi pievilt. Viņi ir neapmierināti ar sevi. Un, kad tie jūtas miegaini un aizmāršīgi, tie raizējas visvairāk. Bijības gars izpaužas kā īsta modrība un liek avīm cieši pieķerties savam Labajam Ganam. Cālēniem tas liek nemitīgi palikt zem vistas spārniem. Ticīgajiem tas liek meklēt Kristus taisnības drēbes un ik dienas tērpties tajās. Tādēļ tie ik brīdi bīstas no Dieva dusmām un uzmanās no visa, kas tuvojas. Viņi arvien ir saģērbti un ik mirkli gatavi stāties Cilvēka Dēla priekšā.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: