Skip to content

Un neieved mūs kārdināšanā (Mt. 6:13).

by uz aprīlis 26, 2015

Rozeniuss DVKGDKarls Olafs Rozeniuss (1816 – 1868).

Un neieved mūs kārdināšanā (Mt. 6:13).

Ja esmu pareizi lūdzis: “Piedod mums mūsu parādus,” un man patiešām ir pārliecība, ka viss ir ticis piedots un Dievs man ir labvēlīgs Sava mīļotā Dēla dēļ, tad tā būs manas sirds pirmā un dedzīgākā vēlme, lai es atkal nesāktu grēkot pret savu žēlīgo Tēvu.

Tad mana sirds sāk lūgt: “Un neieved mūs kārdināšanā! Palīdzi man, Dievs, lai es no jauna neapgrēkotos pret Tevi.” Cilvēks, kas vēlas vienīgi izbēgt no grēka soda, bet neraizējas par pašu grēku, pietiekami skaidri apliecina savu maldīgo garu.

Jā, tas raksturīgs visām krietnām dvēselēm, pat pirms tās ir pilnīgi noticējušas, – tās vairāk raizējas, kā izbēgt no grēka, nevis par grēku piedošanu. Nereti garīgi atmodinātos cilvēkos valda apjukums, jo sesto “Tēvreizes” lūgumu tie liek pirms piektā lūguma. Vispirms tie grib izglābties no ļaunuma varas un tikai tad lūgt pēc grēku piedošanas.

Tas pats notiek ar ticīgajiem, kas vairāk pamatojas uz bauslību, nevis Evaņģēliju, jo tie desmit reizes domās, kā izvairīties no grēka, bet tikai vienu reizi – par grēku piedošanu. Taču tas ir aplami, jo galu galā tieši grēku piedošana un Evaņģēlijs spēj pārvērst un piepildīt mūsu sirdi, ka iegūstam šķīstu dedzību un spēku grēka uzveikšanai.

Šis labi zināmais trūkums ir vēl viens spēcīgs apliecinājums tam, kāds maldīgs, miegains un miesīgs gars mīt tajos, kas vispār neraizējas par bēgšanu no grēka. Tomēr vienlaikus mēs arī nevaram apgalvot, ka ticīgā cilvēkā vairs nav nekā no mīlestības uz grēku.

Taču tagad mēs runājam par īpašo Dieva darbu cilvēka dvēselē, kurš dara garu svētu un labprātīgu, kurš man liek bīties no grēcīgām savas miesas kārībām un saukt: “Kungs, palīdzi man pret grēku! Neieved mani kārdinājumā! Palīdzi man pret miesas, velna un pasaules kārdinājumiem!”

Lai ikviens, kas patiesi vēlas nokļūt debesīs, godīgi pārbauda sevi Dieva vaiga priekšā, lai redzētu, vai viņš patiešām bīstas no kārdinājuma un grib izbēgt no grēka! Tas Kungs visu redz. Tas Kungs pazīst cilvēka noslēpumus. Viņš zina, vai tu, kas šos vārdus lasi, tiešām gribi izbēgt no grēka, vai arī tu vēlies izbēgt tikai no soda.

Cik briesmīga ir siržu tumsa un vecās čūskas valdzinājums, kad cilvēks nebaidās būt negodīgs varenā Dieva acu priekšā, kurš ir uguns liesmas! Viņš taču pārbauda sirdis un īkstis un ir mūsu domu un sirdsprāta tiesnesis (Ebr. 4:12). Viņš zina tavas domas, vai tu patiešām vēlies izbēgt no grēka vai arī vēlies to saglabāt. Kāds gan ir labums no lūgšanas un dievbijības, ja esi tik negodīgs Dieva priekšā un tava lūgšana ir liekulība?

Tā ir liekulība, ja cilvēks grib izbēgt no citiem grēkiem, bet kādu sev mīļu grēku uzskata par izņēmumu; vai kad, līdzīgi farizejam, cilvēks grib izbēgt no ārējiem grēkiem, bet neraizējas par apslēptajiem grēkiem; vai arī kad cilvēks vairās tikai no tāda grēka, kas sagādā nepatikšanas, bet mierīgi paliek tādos, kuri sniedz viņam baudu un varas apziņu, piemēram, pašapmierinātību un garīgu lepnumu, paštīksmināšanos par savām garīgajām dāvanām, izpratni vai nozīmīgumu. Tas ir visindīgākais ļaunums, un tas ir tiešā pretstatā Dieva žēlastībai.

Saistībā ar sesto lūgumu tiek praktizēta nekrietna liekulība, kad cilvēks vispirms lūdz: “Neieved mūs kārdināšanā,” bet tad apzināti dodas pretim skaidri paredzamam kārdinājumam. Piemēram, tu zini, ka noteiktās kompānijās, vietās un ar noteiktiem cilvēkiem tev būs jāsastopas ar kārdinājumu, taču tu tik un tā dodies tam pretī un, iespējams, uz sliekšņa vēl lūdz: “Neieved mūs kārdināšanā.”

Tas nozīmē – vai nu “kārdināt To Kungu” ar vieglprātību un, krītot kārdinājumā, izsaukt pār sevi taisnīgu sodu, vai arī tās ir sekas jau notikušam kārdinājumam, kas pievelk tevi ar milzīgu spēku. Tu apzinies, cik nožēlojams esi un ka šādā brīdī tev ir jālūdz pēc spēka izvairīties no kārdinājuma vietas. Ja tev nav spēka izvairīties no šīs vietas, tad vēl mazāk tev būs spēka atvairīt pašu ļaunumu. Te mēs runājam par apzinātu došanos pretī kārdinājumam.

Pavisam citādi tas ir ar tiem, kam sava aicinājuma dēļ jādodas pasaulē un jāuzturas sliktā sabiedrībā. Tādas problēmas ir daudziem dievbijīgiem cilvēkiem. Ar bailēm un paļāvību tiem cītīgi jālūdz šī lūgšana un jāapzinās, ka Tas Kungs spēj dievbijīgo izpestīt no kārdinājuma (2. Pēt. 2:9). Tiem ir jātur prātā, ka viņu brāļiem pasaulē ir uzlikti tādi paši pārbaudījumi, pat ja tie var būt atšķirīgi. Un cilvēkam, kam ir mazāk kārdinājumu no pasaules, parasti ir lielāki kārdinājumi no miesas un velna.

Jā, ikvienam savā atšķirīgā veidā un saskaņā ar atšķirīgu briedumu un pieredzi būs jāpiedzīvo tik daudz kārdinājumu, ka viņš tik tikko tiks izglābts (1. Pēt. 4:18). Tā viss cilvēka spēks tiks padarīts par niecību un viņam visā nopietnībā būs jāpiesauc visvarenais Dievs.

Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas “DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI” ar “Luterisma Mantojuma Fonda” laipnu atļauju.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: