Izlaist līdz saturam

Bīskaps Kārlis Irbe (1861 – 1934): sprediķis LELB 3. sinodes dievkalpojumā [II daļa]

by uz augusts 13, 2013

Irbe - no VL1861. gada 7. augustā [26.jūlijā pēc Jūlija kalendāra] Lielsatiķu muižas (mūsdienās Brocēnu novada Gaiķu pagastā) kalpu ģimenē pasaulē nāca pirmais Latvijas bīskaps Kārlis Irbe. Šīs dienas atcerei piedāvājam lasītājam Kārļa Irbes sprediķa noslēgumu [pirmo daļu skatī šeit]. Svētruna sacīta 1923. gada 11.decembrī Doma baznīcā, 3.sinodes atklāšanas dievkalpojumā.

Mīļie amata brāļi! Iesvētāmiem mēs atgādinām Pestītāja vārdus: „Kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs, un kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to arī es aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” Tad mēs noprasām, vai iesvētāmie grib savu Kungu un Pestītāju ar visu savu dzīvi apliecināt cilvēku priekšā; un tikai tad tos uzņemam par pilntiesīgiem locekļiem Kristus draudzē, kad viņi savu gribu izteikuši. Ko viss tas mums pašiem saka? Un ko esam apsolījuši savā ordinācijas dienā? Ko esat apsolījuši jūs, draudzes priekšnieki, kad uzņēmāt savu amatu? Vai šo laiku pārbaudīšanas un kārdināšanas būtu tik lielas, ka mums pietrūktu spēka savu Kungu un Pestītāju apliecināt cilvēku priekšā un mums būtu iededzinātā svece jātur apakš pūra? Lai Dievs mūs no tā pasargā! Latvijas sinode ir Latvijas gaišums. Pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Latvijai vēl daudz kā vajaga, bet vairāk par visām lietām viņai vajadzīga Svētā Gara gaisma.

III.

Liksim to uz lukturi, lai tā visiem spīd, kas ir mūsu dārgās Latvijas namā. Bet ja nu nav luktura, ko tad? Es saprotu, ka būtu patīkami savu iededzināto sveci likt uz Latvijas valdības zelta lukturiem. Tie vērstu uz sevi daudzu ļaužu uzmanību un no turienes gaismas stari drīzāk varētu iespīdēt mūsu zemes vistumšākos stūrīšos, sevišķi ja viņi spīdētu kā pateicības stari par lielo žēlastības dāvanu, ko Dievs mums devis ar Latvijas valsti.

Bet šie zelta lukturi šim brīžam kalpo vēl citai gaismai. Kad arī viens vai otrs valdības varas nesējs vēlētos tur uzlikt virsū Svētā Gara sveci, tad tas palaikam viņam nav pa spēkam. Nemazāk mēs priecātos, ja Svētā Gara uguns degtu uz Latvijas skolu sudraba lukturiem. Tur viņai būtu īstā vieta. Tur pulcējas arī luteriskās draudzes bērni gaismu smelties. Un kā tur lai trūktu tā gaisma, kuru lielais bērnu draugs ienesis pasaulē? Grūti iedomāties, ka kristīgie vecāki, kuri savus bērniņus kristībā novēlējuši Pestītājam par īpašumu un apsolījuši tos audzināt Viņa gaismā, labprāt uzticētu lielo audzināšanas darbu skolai, kurā šīs gaismas nav. No vecākiem arī reti kāds to vēlas, bet nenotiek pēc viņu vēlēšanās. Nelīdz arī viena vai otra skolotājā sirsnīgā vēlēšanās skolas darbu vadīt Kristus garā. Retam tikai tas izdodas.

Svētā Gara gaismai nav arī vietas uz mūsu laikrakstu un sabiedrības dzīves spīdošiem lukturiem. Nav viegli peldēt pret straumi. Dzīves gudrība prasa rīkoties pēc ļaužu prāta. Nav jau ikkatram luterānim Mārtiņa Lutera gars, kas sacīja: Še es stāvu, es citādi nevaru.

Uz kādiem lukturiem tad nu lai liekam savu sveci? Lai mācāmies vispirms no paša Jēzus Kristus. Ja Viņa tautas valdnieki un vadoņi, rakstu mācītāji un priesteri, būtu bijuši ar mieru dot savus zelta, sudraba un citus dārgos lukturus, lai Viņš uz tiem liktu savu sveci, Viņš to būtu darījis. Bet šie lukturi kalpoja citai gaismai, un tāpēc tas Kungs griezās pie savas tautas mazajiem brāļiem. Tā darīja vēlāk arī Viņa mācekļi un tā darījuši Kristus draudzes kopēji laikos un visās vietās, kad un kur tautas vadoņi negribēja, vai nespēja dievbijībā citiem dot labu priekšzīmi. Tur Kristus draudzes gani ir griezušies pie pašas tautas. Tas arī mums jādara. Savu valsti saucam par demokrātisku valsti. Būsim īsti demokrāti. Iesāksim savu gaismas darbu ne no augšas, bet no apakšas. Tur vēl daudz siržu, kuras izslāpušas pēc Svētā Gara gaismas avotiem. Pildīsim tās ar prieku un līksmību. Par to nenoskumsim, ka šo zemo ļaužu sirdis tautas dzīvē līdzinājās maz ievērotiem koka lukturiem. No tādiem gaisma spīd ne mazāk spoži, kā no dārgajiem zelta un sudraba lukturiem. Mīļie darba biedri! Liksim savas pie Svētā Gara uguns iededzinātās sveces uz mūsu tautas koka lukturiem, lai tā spīd visiem, kas vien Latvijas mājā.

Ja tik mūsu svecēm būs īsta gaisma, tad tā ar laiku iespīdēs ne vien zemnieku būdiņās, bet tāpat arī mūsu laikrakstu redakcijās, mūsu biedrībās, skolās un valdības iestādēs. Gaismas tad Latvijā netrūks. Tad arī radīsies visa cita labklājība, it ka pati no sevis. Tad arī nebūsim vairs cits citam svešinieki, nerunāsim vairs savas partijas, bet savu tēvu tēvu mīļā latviešu tautas valodā.

Šī mērķa sasniegšanai meklēsim mēs, sinodes dalībnieki, derīgos līdzekļus un ceļus. Tamdēļ jau esam šeit sapulcējušies. Tas mūsu pienākums; jo tas ir tā Kunga prāts: Latvijas sinode ir Latvijas gaišums, āmen.

Advertisements
Atstāt komentāru

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: